Latvijas Petroglifu centrs (LPC) nodarbojas ar arheoloģijas pieminekļu un ģeoloģisko objektu apzināšanu un pētniecību, un mūsu cilvēki kā šo jomu profesionāļi zināmi jau gadiem. Petroglifi organizācijas nosaukumā ir kā saikne starp ģeoloģiju un arheoloģiju, kas abas ir mūsu darbības sfēras. Šajā mājas lapā Jūs varēsiet uzzināt informāciju par LPC darbību un atrast arī daudz interesanta par arheoloģijas pieminekļiem un ģeoloģiskiem objektiem.
Petroglifi Cēsu rajonā. Foto: Andris Grīnbergs, 2005.
JAUNUMI
2010.gada Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijās pa Vidzemi lielu uzmanību pievērsīsim senajiem muižu robežakmeņiem. Pētīsim tos un pēc senām kartēm meklēsim pazudušos. Vēl daudzviet mežos un pļavās atrodami akmeņi ar robežzīmēm, kas norāda 200 un vairāk gadu senas robežas. Dažkārt ir tā, ka pa kādreizējo pils novadu vai muižu robežām vēlākos gados nospraustas pagastu robežas. Vietām šos kultūras mantojuma objektus apdraud mežizstrāde un nepieciešams nodrošināt robežakmeņu aizsardzību.
Robežakmens izpēte Limbažu novada mežos. Foto: Agnese Krauze, 2010.
Virsaišu ūdenskritums tika nominēts par 2010.gada ģeoloģisko objektu, un, kā jau ierasts pavasarī - šogad 1.maijā - pie tā notika izglītojošs pasākums un talka dabas veidojuma sakopšanai. Kopš tās dienas Latvijā ir par vienu jauku dabas taku vairāk.
Virsaišu ūdenskritums maijā. Foto:Andris Grīnbergs, 2010.
2010.GADA ĢEOLOĢISKAIS OBJEKTS – VIRSAIŠU ŪDENSKRITUMS
Latvijas Petroglifu centrs jau trešo gadu popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas pieminekļus nominē Gada ģeoloģisko objektu. Par 2010.gada ģeoloģisko objektu izvēlēts Virsaišu ūdenskritums, kas atrodas Kurzemē, Talsu novada Abavas pagastā, Virbupes labā krasta pietekā netālu no Virsaišu mājām.
Virsaišu ūdenskritums ir 1,7 m augsts, tas izveidojies Virbupes labā krasta nelielas pietekas – strauta gultnē pār Daugavas svītas dolomīta iežiem. Īpaši izteiksmīgs ūdenskritums ir pavasaros un rudeņos, kad tā platums sasniedz 4 metrus. Tas atrodas dziļā Virbupes sāngravā, kur izbaudāma civilizācijas maz ietekmēta daba – čalo strauts, atsedzas dolomīta ieži, krustu šķērsu sakrituši vēja gāzti koki, bet taku ir maz. Ūdenskritumu atklājis ģeogrāfs Ivars Strautnieks 1998.gadā. Kopš 2001.gada tam ir valsts aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa statuss.
LPC organizēto Virsaišu ūdenskrituma nominēšanu par Latvijas 2010. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Talsu novada dome un Talsu tūrisma informācijas centrs. Pavasarī, kā jau tradicionāli, pie gada ģeoloģiska objekta tiks organizēts izglītojošs pasākums un talka dabas veidojuma sakopšanai.
Iepriekšējos gados īpaši izvēlētie ģeoloģiskie objekti bija smilšakmens un dolomīta atsegumi Vidzemē – populārās Neļķu klintis Salacas krastā pie Mazsalacas (2008.gadā) un Sikšņu klintis pie Gaujas Virešu apkārtnē (2009.gadā). Šogad gada ģeoloģiskais objekts ir pavisam citāds un atrodas Kurzemē.
Virsaišu ūdenskritums. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.
ATKLĀTS UNIKĀLS KRUSTAKMENS IECAVAS NOVADĀ
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija 2009. gada aprīlī, kopīgi ar Iecavas novadpētnieku Ēvaldu Kivilandu Bauskas rajona Iecavas novadā, pie pamestajām Žigļu mājām atklāja līdz šim nezināmu krustakmeni. Akmens bija melioratoru nedaudz pārvietots, apgāzts un gandrīz aprakts. Ekspedīcijai akmeni izdevās atrakt, un konstatēt, ka tā apakšpusē atrodas ļoti vērtīgs un Latvijā līdz šim neredzēts iekalums. Tas izkalts vairogveida padziļinājumā, reljefi izkaļot krustu un gadaskaitli „1780”. Ir ziņas, ka kādreiz tajā vietā, gar mazās Jāņupītes krastu, bijusi iezīmēta robeža starp muižām, un, tādēļ, domājams, ka jaunatklātais Žigļu krustakmens uzskatāms par senu robežakmeni. Mūsdienās tas atrodas Iecavas novada ziemeļaustrumu galā, Jāņupītes labā krastā, pļavā 150 metrus no neapdzīvotajām Žigļu mājām.
Tuvākā nākotnē unikālais krustakmens ņemams valsts aizsardzībā, kā arī būtu nepieciešams meliorācijas apgāzto, ap 3 tonnas smago akmeni apgriezt ar iekalumu uz augšu un labiekārtot tam pieeju, uzstādot norāžu un informatīvās zīmes, jo šis akmens neapšaubāmi kā savdabīgs vēstures piemineklis būtu interesants tūristiem.
Gada ģeoloģiskais objekts 2009 - Sikšņu klintis
A. Grīnbergs, D. Ozols, M. Rudzītis
Latvijas Petroglifu centrs jau otro gadu popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas pieminekļus nominē Gada ģeoloģisko objektu. Par 2009.gada ģeoloģisko objektu izvēlētas Sikšņu klintis - dolomīta atsegums Gaujas kreisajā krastā, Alūksnes rajona Virešu pagastā. Sikšņu klintīs - ainaviskā Gaujas senlejas stāvkrastā līdz 8 m augstā kraujā atsedzas dolomīti ar kramainu dolomītu (silicītu) starpslāņiem. Tas ir Daugavas svītas dolomīta atsegums, Buregu slāņu faciālais stratotips.
Daugavas svīta ir reģionāla starptautiskas stratigrāfiskās vienības augšdevona Franas stāva sastāvdaļa. Pati Daugavas svīta iedalās 5 daļās - Porhovas, Svinordas, Ilmeņa, Buregu un Altovas slāņos. Slāņu nosaukumi nāk no Krievijas vidienes, kur to raksturīgie atsegumi atsedzas upju un Ilmeņa ezera krastos.
Gaujas senlejas posms Virešu apkārtnē ir īpašs ar to, ka Gauja strauji laužas cauri ģeoloģisko laikmetu nogulumiem nonākot arvien senākās slāņkopās. Iemesls straujajai iežu vecumu maiņai upes krastos ir vēl joprojām aktīvā Rīgas - Pleskavas lūzumu zona, kuras ziemeļu mala notiekot retām un nelielām, bet garajā ģeoloģiskajā laikā neskaitāmi daudzskaitlīgām, zemestrīcēm aizvien ceļas augšup. Tā kopš paleozoja pirmsākumiem lūzuma malas vertikāli nobīdījušās vairāk kā par 500 m. Dolomīti Sikšņu klintīs ir relatīvi jaunākie - „tikai" kādus 375 miljonus gadu seni. Nogulumi sākotnēji veidojušies kā kaļķainas dūņas tropiskas jūras seklūdenī, kur mājojuši dzīvnieki ar krama skeletiem - sūkļi un sūneņi. Laika gaitā, sāļu jūras ūdeņu ietekmē, kaļķakmeņi pārvērtušies dolomītos, bet no sūkļu un sūneņu „kauliem" izveidojušies kramainu dolomītu, silicītu starpslāņi ar sīku spožu kvarca kristāliņu drūzām. Šī ir viena no ļoti retajām vietām Latvijā, kur kvarcs sastopams drūzu veidā. Neparastie kvarca drūzu attēli iekļauti plakātā un brošūrā „Latvijas minerāli un ieži" (2008).
Nedaudz lejpus Sikšņu klintīm Gaujas pietekas Vizlas krastos atsedzas Ilmeņa un Buregu slāņi, bet Gaujas labā krasta Lejasbindu kraujā - Porhovas un Svinordas slāņi - galvenokārt dolomīti un merģeļi. Pie Virešiem Randātu, Tilderu un citās klintīs atsedzas par 5 -10 miljoniem gadu senākie Salaspils un Pļaviņu svītu dolomīti un merģeļi. Lejpus Vidzemes šosejas tilta atsedzas ne vien dolomīti, bet arī Amatas svītas smilšakmeņi. Devona ieži Gaujas krastos veido lēzenus izliekumus, bet Amatas svītā ģeoloģiski senā pagātnē ir izveidojušies izskalojumi, kuros ieslīdējuši augstāk iegulošo dolomītu blāķi.
20. gs. 50.-70. gados Gaujas krastu atsegumus pētīja ievērojamie ģeologi Pēteris Liepiņš, Viktors Grāvītis un Vitālijs Sorokins. Viņiem mēs varam pateikties par mūsu rīcībā esošajām Gaujas atsegumu ģeoloģijas zināšanām. Gaujas krastu atsegumi mūsdienās jo īpaši nozīmīgi tāpēc, ka Daugavas svītas stratotips - Oliņkalns pie Pļaviņām šobrīd ir appludināts un pētījumiem nepieejams.
Dziļā un plašā Gaujas senleja šai posmā ir zem ledāja tekošo kušanas ūdeņu izskalota, bet pāreja upes gultnē no cietākajiem dolomītiem uz mīkstākajiem smilšakmeņiem veido virkni krāču un straujteču, pazīstamākās no kurām ir Sikšņu krāces. Gaujas un tās pieteku atsegumi ir valsts nozīmes ģeoloģiskie dabas pieminekļi un ietilpst aizsargājamā ainavu apvidū - Natura 2000 teritorijā „Ziemeļgauja". Diemžēl atsevišķās vietās pie Vidagas ciemata Sikšņu klinšu apkaime ir stipri piemēslota.
LPC organizēto Sikšņu klinšu nominēšanu par Latvijas 2009. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija un Virešu pagasta padome, kas gada gaitā organizēs izglītojošus pasākumus un talkas unikālā dabas veidojuma sakopšanai.
Kvarca drūza. Foto: Dainis Ozols, 2008.
ATKLĀTS VIDZEMES VISDIŽĀKAIS BĒRZS
Andris Grīnbergs
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija 2008. gada decembra nogalē apmeklējot Limbažu rajona Liepupes pagastu, pilnīgi nejauši pie Porku mājām atklāja līdz šim nezināmu dižbērzu. Bērzi par dižkokiem uzskatāmi, ja to stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā pārsniedz 3 metrus. Pārsteidzoši, bet uzkalnā pie Porku mājām, netālu no Liepupes - Limbažu ceļa, augošā bērza apkārtmērs ievērojami pārsniedza šo atzīmi. Porku dižbērza apkārtmērs ir 3,68 m, un tas to ierindo 4.resnākā dižbērza godā.
Visresnākais bērzs Latvijā - Sausupju dižbērzs aug Tukuma rajona Smārdes pagastā netālu no Valguma ezera, un tā apkārtmērs sasniedz 4,4 metrus. Porku dižbērzs izrādās ir visievērojamākais bērzs Vidzemē, jo trīs izcilākie aug Kurzemē. Tas atrodas Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāta teritorijā.
Jaunatklātais Porku dižbērzs Liepupes pagastā. Foto: Andris Grīnbergs, 2008.
Apzināts unikāls kapsētas dibināšanas akmens
2008.gada 14.augustā veicot divu jau iepriekš zināmu vēsturisku krustakmeņu apsekošanu Aizkraukles rajona Mazzalves pagasta Kankaļu kapsētā, Latvijas Petroglifu centra akmeņu pētnieki apzināja līdz šim nezināmu krustakmeni. Veicot atraduma izpēti, izrādījās, ka tas nebūt nav parasts sens kapakmens.
Atrašanas brīdī zemes virspusē bija saskatāma tikai apmēram 10 centimetrus augsta akmens virspuses spicīte. Pāri tai bija izaugušas garas zāles, un jau pasen pārkritis bērzs. Izmēros nelielo akmeni atbrīvojot no tam virsū uzkritušā bērza pa pusei satrunējušām paliekām un attīrot virsū uzaugušās velēnas un apsūnojumu, atklājās sens iekalums akmens sānmalā. Tā izpētes laikā tika noskaidrots, ka akmenī rūpīgi iekalts krusts un visai pagarš vēstījums par nelielās Kankaļu kapsētas izveidošanu 1814.gadā.
Par Kankaļu kapsētas apkārtni zināms nostāsts, ka Mēra laikā izmiruši visi novada iedzīvotāji, un dzīva palikusi tikai Kankaļu māju saimnieka meita, kuru apprecējis franču kareivis Pantalons, kas pēc nodarbošanās bijis akmeņkalis, un domājams, gan izveidojis kapsētu, gan izkalis unikālo Mēra akmeni (atradies pēc 25.gadu pazušanas un tagad atrodas Brīvdabas muzejā Rīgā), gan šo kapsētas dibināšanas akmeni un, iespējams, arī vēl citus Kankaļu kapsētas krustakmeņus.
Šobrīd Latvijā zināmi tikai divi šādi seni kapsētu dibināšanas akmeņi. Otrs - Trākšu kapsētas dibināšanas akmens atrodas Jēkabpils rajona ziemeļdaļā, un tam esošais iekalums attiecas uz 1839 gadu.
Kankaļu kapsētas dibināšanas akmens. Foto: Andris Grīnbergs, 2008.
Pētījumi un atklājumi Liepājas rajonā
Šogad Latvijas Petroglifu centrs veic sistemātisku Liepājas rajona akmeņu izpēti. Pēc platības lielākajā Latvijas rajonā aptverot katru tā pagastu, pētījumu sezonas laikā iecerēts apzināt visus dižos un kultūrvēsturiskos akmeņus. Tiks pētīti gan zināmie dižakmeņi, robežakmeņi, bļodakmeņi, bedrīšakmeņi, un citi ar kaut ko nozīmīgi akmeņi, gan meklēti arī jauni, līdz šim nezināmi. Jau aprīļa sākumā notika pirmā ekspedīcija Medzes, Vērgales un Dunalkas pagastā.
Pārsteidzoši, bet ekspedīcijas pirmajā dienā - 2008.gada 5.aprīlī - Medzes pagastā tika atklāti divi jauni bedrīšakmeņi. Viens no tiem līdz šim bija pazīstams kā dabas un tūrisma objekts - Kapsēdes Rudais akmens. Tagad noskaidrots, ka šī akmens virsmā jau pirms mūsu ēras cilvēki ieveidojuši daudzas bedrītes. Turpat Medzes pagastā, netālu no Kalnmaļu (Mātras) pilskalna tai pašā dienā tika apzināts akmeņkaļu bojāts dižakmens pie Odziņu mājām, un arī tā virsmā tika atrasta ieveidota pārliecinošas formas bedrīte. Kapsēdes Rudais bedrīšakmens un Odziņu bedrīšakmens ņemami valsts aizsardzībā kā arheoloģijas pieminekļi.
Liepājas rajona dižakmeņu izpēti finansē Latvijas Vides aizsardzības fonds, bet kultūrvēsturisko akmeņu izpēti - Valsts Kultūrkapitāla fonds. Rajona dižo un vēsturisko akmeņu izpēti atbalsta arī Liepājas rajona padome un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Liepājas rajona nodaļa. Pēc Liepājas rajona akmeņu izpētes beigām informācija būs atrodama LPC mājas lapā.
Bedrītes Kapsēdes Rudā akmens virsmā. Foto: Andris Grīnbergs, 2008.
Latvijas Petroglifu centrs ir izveidojis jaunu tradīciju - nominēt Gada ģeoloģisko objektu un par Gada ģeoloģisko objektu 2008.gadam izsludinājis Neļķu klintis, kas atrodas Ziemeļvidzemē, Salacas labā krastā lejpus Mazsalacas.
Gada ģeoloģiskā objekta nomināciju ierosināja idejas autors, mūsu kolēģis, ģeologs Dainis Ozols, un nominācijas noteikšanu Latvijas Petroglifu centrs aizsāka 2007.gada sākumā Latvijas Universitātes zinātniskās konferences laikā. Tā tika plaši un pozitīvi atbalstīta. Procesu LPC turpināja virzīt visu 2007.gadu, gala lēmums ilgstošu diskusiju rezultātā tika pieņemts novembra beigās un pakāpeniski sākās arī informācijas izplatīšana, jo mūsu galvenais mērķis ar šo akciju ir popularizēt ģeoloģiju un ģeoloģiskās vērtības. Tā ir pirmā gada ģeoloģiskā nominācija Latvijā, un ir iecere to noteikt turpmāk regulāri, ik gadu.
Neļķu klintis ir izcili ainavisks un populārs ģeoloģisks objekts, tās pētniekus pērn pārsteigušas gan ar jaunas alas atklājumu, gan ar secinājumu, ka klinšu vārda devējas - smiltāju (tautā sauktas - klinšu) neļķes, kas tika uzskatītas par izzudušām, joprojām tajās ir sastopamas. Neļķu klintis ir Burtnieku svītas stratotips. Tajās atrodas senas kulta vietas - Velna ala un Velna skābumbaļļas ala ar avotu. Neļķu klintis ir aizsargājams dabas piemineklis. Tās plaši pazīstamas arī kā ļoti populārs tūrisma objekts.
Gada ģeoloģiskais objekts 2008 - Neļķu klintis. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.
Salacas krastos uzskaitīti 203 iežu atsegumi
2007.gada vasarā Latvijas Petroglifu centrs ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu veica Salacas baseina smilšakmens atsegumu uzskaiti un novērtēšanu. Līdz šim par smilšakmens atsegumu skaitu Ziemeļvidzemes skaistākās un ūdenstūristu iecienītākās upes krastos ziņas bija visai aptuvenas.
LPC eksperti veic pētījumus Gudzonu alā. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.
Pēc vienotas metodikas un sistemātiski 2007.gadā no pavasara līdz rudenim tika apsekoti visi Salacas krastos esošie atsegumi, un tika noskaidrots, ka Salacas ielejā no Mazsalacas līdz Salacgrīvai kopumā ir 203 devona iežu - smilšakmeņu un dolomītsmilšakmeņu - atsegumi. Līdz šim speciālistu aprindās bija viedoklis, ka iežu atsegumi ir apmēram uz pusi vai vēl mazāk. Tomēr pētījumu gaitā atklājās, ka liela daļa atsegumu slēpjas mežonīgās pamatkrastu nogāzēs, kur nav ne taku, ne arī tie redzami laivotājiem no upes, un tādēļ līdz šim palikuši nepamanīti. Pētījumu gaitā iežu atsegumi ne vien uzskatīti, bet arī pētīti no ģeoloģiskā, bioloģiskā un kultūrvēsturiskā viedokļa.
Salaca pie Skaņākalna. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.
Latvijas Petroglifu centra Salacas baseina smilšakmens uzskaites un novērtēšanas projekta ekspedīcijas laikā Valmieras rajonā, 2007.gada 22.maijā tika apzināts līdz šim zinātniekiem nezināms akmens krāvuma tilts pār Īģes upes labā krasta pieteku. Īpaši interesanti, ka šis izmēros nelielais tiltiņš ir sakrauts no lieliem akmeņiem, nelietojot nekādu saistvielu. Tilta vecums nav zināms, bet domājams, ka tas varētu būt pat vairāki simti gadu. Akmens krāvuma tilta garums ir 9 m, platums 4,5 m, un interesanti, ka tas retu reizi tiek izmantots vēl mūsdienās. Pār akmeņu tiltu ved ļoti mazlietots meža ceļš. Trīs mēnešus vēlāk - 23.augustā - līdzīgs akmens krāvuma tiltiņš tika apzināts arī Limbažu rajonā, Salacas kreisā krasta sāngravā netālu no Staiceles. Tur esošais tiltiņš pār mazu strautiņu, ir izmēros mazāks - 6 m garš un 4 m plats, un sliktāk saglabājies. Mūsdienās tas vairs netiek izmantots, un mežonīgajā gravā tikai ar grūtībām samanāma senā ceļa vieta. Apzināto seno tiltu, kas uzskatāmi par celtniecības pieminekļiem, izpēti iecerēts turpināt nākamajā vasarā, un, varbūt kāds no tiem var izrādīties vecākais tilts Latvijā.
Sens tilts pār strautu mežonīgā gravā Staiceles apkārtnē. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.
2007.gada rudenī LPC saņēma satraucošas ziņas no Bauskas rajona, kur Vecsaules pagastā pazudis kultūrvēsturiski interesantais Bezdelīgu dobumakmens. Tas atradās Bezdelīgu māju pagalmā, bet tas ticis paņemts un aizvests nezināmā virzienā. Sākotnējās aizdomas, ka akmens varētu būt aizvests kādam muzejam, nav pamatojušās, jo nav ziņu, ka tas būtu nonācis kādā muzejā. Personas, kas akmeni prom vedot, it kā, uzdevušās par "pētniekiem", Latvijas dabas un vēstures pētnieku aprindās nav zināmas. Varbūt tas paņemts kādam akmensdārzam, varbūt pārpratuma vai nezināšanas dēļ? Decembra sākumā akmens likteni mēģinājām noskaidrot ar Bauskas rajona preses palīdzību, bet tas nedeva rezultātus.
Kas ir Bezdelīgu dobumakmens? Tas ir kultūrvēsturiski nozīmīgs, seno amatnieku veidots dobumakmens. Tas atbilst Latvijā reti sastopamam kausakmeņu tipam. Šāda tipa dobumakmeņi atrodas tikai Zemgalē un to skaits ir mazāks par 10. Tie visi uzskatāmi par unikāliem kultūrvēstures pieminekļiem. Bezdelīgu kausakmens īpaši izceļams ar to, ka tā dobums ir visai netipisks - vienīgais tieši tādas formas Latvijā. Akmens izmēri: 0,45 x 1,09 x 0,95 m, dobuma diametrs 30 cm, dziļums 12 cm. Ir zināms, ka dobumakmens uz Bezdelīgām ticis nogādāts kādu kāzu norišu laikā 1990.gadu vidū, un tas atvests no Krievgaļu Cepļu mājām Bauskas rajona Gailīšu pagastā, kurās tas arī nav atpakaļ nonācis. Jebkurā gadījumā būtu ļoti lietderīgi šo vēsturisko dobumakmeni atrast un, ņemot vērā situāciju, to vislabāk nodot glabāšanai kāda muzeja pārraudzībā, jo kausakmeņi ir unikāli Zemgales senatnes pieminekļi.
Pazudušais dobumakmens Vecsaules pagasta Bezdelīgās. Foto: Andris Grīnbergs, 2005.
