Latvijas Petroglifu centrs

Gada objekts 2008



Gada ģeoloģiskais objekts 2008 - Neļķu klintis

Andris Grīnbergs

Latvijas Petroglifu centrs ir izveidojis jaunu tradīciju - nominēt Gada ģeoloģisko objektu un par Gada ģeoloģisko objektu 2008.gadam izsludinājis Neļķu klintis, kas atrodas Ziemeļvidzemē, Salacas labā krastā lejpus Mazsalacas.

Gada ģeoloģiskā objekta nomināciju ierosināja idejas autors, mūsu kolēģis, ģeologs Dainis Ozols, un nominācijas noteikšanu Latvijas Petroglifu centrs aizsāka 2007.gada sākumā Latvijas Universitātes zinātniskās konferences laikā. Tā tika plaši un pozitīvi atbalstīta. Procesu LPC turpināja virzīt visu 2007.gadu, gala lēmums ilgstošu diskusiju rezultātā tika pieņemts novembra beigās un pakāpeniski sākās arī informācijas izplatīšana, jo mūsu galvenais mērķis ar šo akciju ir popularizēt ģeoloģiju un ģeoloģiskās vērtības. Tā ir pirmā gada ģeoloģiskā nominācija Latvijā, un ir iecere tādu noteikt turpmāk regulāri, ik gadu.

Ar ko ievērojamas Neļķu klintis?

Neļķu klintis ir izcili ainavisks un populārs ģeoloģisks objekts, tās pētniekus 2007.gadā pārsteigušas gan ar jaunas alas atklājumu, gan ar secinājumu, ka klinšu vārda devējas - smiltāju (tautā sauktas - klinšu) neļķes, kas nereti tika uzskatītas par izzudušām, joprojām tajās ir sastopamas. Neļķu klintis ir Burtnieku svītas stratotips. Tajās atrodas senas kulta vietas - Velna ala un Velna skābumbaļļas ala ar avotu. Neļķu klintis ir aizsargājams dabas piemineklis. Tās plaši pazīstamas arī kā ļoti populārs tūrisma objekts. šīs vidusdevona Burtnieku svītas sarkanā smilšakmens klintis ir ne vien līdz 18 metrus augstas, bet arī gandrīz 200 m garas. Tās izveidojušās ainaviskā Salacas līkumā, upes labajā krastā, un lieliskas ainavas paveras gan no stāvkrasta izciļņa - Velna kanceles, gan arī vairākām citām skatu vietām klinšu augšā. Tāpat tās labi apskatāmas daudzajiem ūdenstūristiem laivojot pa Salacu, kas neapšaubāmi ir viena no laivotāju iecienītākajām upēm Latvijā.

Velna saimniecība

Neļķu klintis jau gadsimtiem sen ir slavenas ne vien ar Velna kanceli, no kuras Velns it kā teicis savu runu, bet arī ar divām savām Velna alām. Velna pagrabs jeb kambaris ir tālā senatnē pazemes avota izskalota 16 metrus gara ala, ar vienu nelielu ieeju, un plašu telpu pazemē ar vairāk nekā 3 metrus augstiem griestiem. Tā ir ļoti populārs un bieži apmeklēts tūrisma objekts. Ala dažādā tūrisma un zinātniskā literatūrā vairāku gadsimtu gaitā plaši aprakstīta vairāk nekā 50 reizes. Ala ir arī viegli pieejama. Palejā pie alas var nokļūt ejot pa trepītēm. Arī klinšu augšmalā ir labiekārtojums - margas un trepes. Un labiekārtota pieeja te jau bijusi pirms vairākiem gadsimtiem, jo jau 1870.gada "Mājas Vieša" 30.numurā ir rakstīts: „Gods un pateicība cienīgam Valtenberģa baronam, kas ceļu uz Vella-alu un Skaņo kalnu liek kopt, stāvākās vietās trepes un uz upes pusi treliņus priekšā taisīt, lai tiem, kas šos dabas brīnumus apskatīt iet, droša iešana būtu.".

Velna ala bagāta ar teikām, tai skaitā par septiņiem mācītājiem, kas nav varējuši Velnu izdzīt, kā arī par to, ka Velns gribējis tiltu pār Salacu taisīt (pēc citiem stāstiem - upi aizbērt), bet nesot šurp akmeņus pie Kukurbaļļām, kā parasti, iedziedājies gailis, un Velns savu akmeņu klēpi pametis. Tur - pie Kukurbaļļām tiešām ir akmeņu krāvums - senkapi.

Senās kulta vietas meklējumi

Teiksmaino Velna alu jau kopš 19.gadsimta vēstures pētnieki uzlūkoja kā sena kulta vietu un tādēļ pie alas vairākkārt veikti arheoloģiskie izrakumi. 1876.gadā pētījumus veicis K.G.Zīverss, bet 1985.gadā - Juris Urtāns. Grāfs K.G.Zīverss rokot alas priekšpusē piecu pēdu dziļumā uzgāja ogļu un pelnu klājumu un tajā trīs apdegušus akmeņus, no kuriem viens bija ar dobumu. Viņam atradumi deva pamatu secināt, ka ala senatnē izmantota dzīvošanai. Taču drīzāk te būs bijusi kulta vieta. 1985.gada izrakumos pie velna pagraba ieejas kultūrslāņa pazīmes netika konstatētas. Domājams, ka tika rakts par seklu, tā neaizrokoties līdz kultūrslānim. J.Urtāns par šiem izrakumiem raksta (Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1984. un 1985.g. pētījumu rezultātiem. R.1986.g.): "... alas ieejas labajā pusē atsegta ugunskura vieta, kuru iezīmēja vairāki dūres lieluma akmeņi. Laukums iedziļināts līdz 1,7 m dziļumam, kur tā platība samazinājās līdz ~ 20 kvadrātmetriem. Šajā dziļumā fiksētas kādreiz aizgruvušās alas apakšējās daļas sienas. Aizgruvusī alas daļa bijusi 2 - 3 m plata un ap 10 m gara. Pie ieejas izrakumu laukums 5 kvadrātmetru platībā iedziļināts līdz 3 m dziļumam, tomēr arī tur nogulumu kārtām bija dabisks raksturs." Savukārt arī Skābumbaļļas alas avotā (tās izpētes gaitā - 1992.gadā) atrastas nezināma laika ogles un izteikta versija, ka to izcelsme ir no Velna alas kraujas augšā. Arī vairākas teikas stāsta, ka alas kādreiz bijušas savienotas, jo senos laikos Velna alā dzīvojis Velns, un labajā tās stūrī, kur pazemes telpā ir tāda kā kabata, Velnam stāvējusi skābumķērne un mantu lāde. Velnam bēgot, ķērne apgāzusies, un tagad dzidrs avotiņš iztek klints apakšā. Tāpat abu alu saistību bieži minējuši daudzi to aprakstītāji, tai skaitā jau 1870.gada „Mājas Viesī" aprakstot Velna alu: „Alai pretī - upes malā iztek caur klinšu plīsumu iz krasta avotiņš. Viens vecīgs valtenberģiets man stāstīja, ka caur to plīsumu esot Vells uz upi bēdzis, kad viņš no alas izdzīts ticis. Bēgot esot viņam skābumbaļļiņa izlijuse, un caur to tas avotiņš esot cēlies".

Teiksmainais avots ar nepieejamo alu

Velna skābumķērnes ala ir arī gana romantiska, bet tā dziļumā ir faktiski nepieejama. Bez speciāla ekipējuma apskatāma tikai tās ēnainā priekšniša un daži pirmie metri, bet ala turpinās vēl krietni dziļi pazemē. Tā ir ar spēcīgu avotu, kas no pazemes skalo ārā smalkus smilšakmens graudiņus, un, iespējams, dziļi pazemē turpina paplašināt ap 20 m garo alu. Pavasaros un citkārt, kad Salacā augsts ūdens līmenis, ala pieplūst ar upes ūdeni un nav pieejama nemaz. Tomēr citkārt pie tās ir jauka atpūtas vieta. Jau Hermanis Breicis 1923.gada „Kultūras Vēstnesī" rakstā „Mazsalaca un apkārtnes daba" apraksta šo vietu: "Skābumķērne - skaists avotiņš, kurš izverd iz klints. Pie tā: akmens galds ar soliņiem. Te dabas draugi dzisina slāpes un atpūšas, lai jauniem spēkiem kāptu Velnalas kalnā".

Interesanti atzīmēt, ka Neļķu klintis senāk sauktas ne vien pašreizējā nosaukumā un par Velnalas klintīm, bet arī par Suņu klintīm. A.Melnalksnis 1923.gada "Kultūras vēstnesī" rakstā "Ceļu gaitas dzimtenes apceļotājiem" izskaidro šo nosaukumu.: "Suņu klints - labā krastā no Velna pagraba uz Skaņā kalna pusi. Nosaukumu klints dabūjusi no suņiem, kurus vecuma vai netikuma dēļ lielkungi še nogalinājuši, no augstās klints nogrūžot atvarā.". Tā, ka te Neļķu klintīs ne tikai Velni, bet arī neganti lielkungi uzdarbojušies.

Cilvēku neskarta pazemes pasaule

2007.gada 1.jūlija rītā Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija Neļķu klinšu vidusdaļā, to apakšā, tikai 3 m virs Salacas vasaras līmeņa, atklāja vēl vienu - trešo alu šajās klintīs. Alas ieeja ir šaura un ved mazliet uz leju pa sabirumu kaudzi, kas visu laiku bija slēpusi alas ieeju no garām laivojošajiem ceļotāju tūkstošiem. Pie ieejas no klints ik pa brīdim notiek nobrukumi. Arī pirmais alas metrs pie ieejas ir visai bīstams - griestos starp irdenā smilšakmens slāņiem ir nenoturīgas mālu starpkārtas, kas ievērojami palielina nobrukumu bīstamību! Tālākā daļā ala ir ar cietākiem - tīra smilšakmens griestiem, uz kuriem redzami mirdzoši balti punktiņi - kā zvaigznes melnas nakts debesīs. Tie ir mirušu odu tūkstoši, kas te neskaidros apstākļos gājuši bojā.

Ala nav liela - tās garums ir tikai 6,3 metri. Lielākais griestu augstums tikai 0,8 m, lielākais platums nelielajā alas telpā - 2,70 m. Ala ir kā viena plakaniska eja, bez sānu atzarojumiem. Grīda smilšaina, bet mazliet mitra. Patīkami, ka šajā alā nav neviena ieskrāpējuma tās sienās un griestos, jo te neviens vēl pirms mums nav bijis. Ļoti gribas cerēt, ka neskartās dabas sajūta saglabāsies vēl ilgi, un priecēs arī citus alas apmeklētājus.

Varbūt kāds lasītājs nodomāja - kāpēc vispār tik bīstamu alu puslīdz nepieejamā vietā vajag aprakstīt? Vajag - lai zinātu, ka tāda ir, un lai būtu priekšstats par mūsu dabas daudzveidību. Tai pašā laikā nevar noslēpt nenoslēpjamo - tagad alas ieeja ir labi pamanāma no upes, pa kuru laivo daudzi tūkstoši interesentu. Var pat izteikt pieņēmumu, ka nākamā pavasara palu ūdeņi nobiru kaudzi alas ieejas priekšā vēl pamatīgāk noskalos, un tā būs vēl vieglāk ieraugāma. Vienā vasaras vidus brīvdienas rītā uz Salacas mēs saskaitījām vairāk nekā 200 laivotāju. Labāk viņiem zināt kas tur klints tumsā ir, ko tur var redzēt, un no kā jāuzmanās. Te vietā arī norādīt, ka Neļķu klintis ir aizsargājams ģeoloģisks objekts jau kopš 1977.gada. Tās ietilpst Salacas kompleksajā dabas liegumā un arī Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāta teritorijā. Savukārt Velna ala kopš 1967.gada ir arheoloģijas piemineklis.

Grūti pieejama ala

Tieši ūdenstūristiem jaunatklātā Neļķu klinšu ala tagad būs pamanāma un apmeklējama, jo vienīgais ērtais un drošais piekļuves veids pie tās ir pa upi, piebraucot ar laivu. Nākot no klinšu augšgala ala faktiski nav pieejama, jo tur taku nav un tad jāšķērso klinšu atsegums, jāizvairās no nobrukumiem, un nebūtu vēlams arī staigāt pa aizsargājamiem augiem apaugušām nogāzēm - tur vēl nelielā platībā aug baltās smiltāju neļķes, kas devušas klintīm tās vārdu. Pie alas var mēģināt pienākt arī pa makšķernieku taku pa klinšu apakšu no klinšu lejasgala, tomēr tas ir diezgan bīstami, jo jāiet tieši gar pašu klinšu apakšu un ik brīdi jāuzmanās no iespējamiem nobrukumiem. Līdz ar to var secināt, ka šī ala ar laiku var arvien biežāk nonākt ūdenstūristu uzmanības lokā, bet cita veida tūristiem un interesentiem tā ir diezgan grūti pieejama.


1. Klasiskais Neļķu klinšu skats paveras no teiksmainās Velna kanceles.

2. Jau gadsimtiem populārākā ala Mazsalacas apkārtnē - Velna pagrabs.

3. Velna ala ir samērā viegli apskatāma, jo tās eja un pazemes telpa ir plaša un ar augstiem griestiem.

4. Neļķu klinšu vienlaidu sienas lielākais augstums - 18 metri, atseguma kopgarums - 194 metri.

5. Neļķu klinšu augšgalā atrodas Skābumbaļļas ala ar avotu.

6. Gleznainas ainavas izbaudāmas veroties no Neļķu klinšu augšas uz rāmo Salacas plūdumu tālu lejā.

7. Uz klinšu sienas vietām atrodami 20.gadsimta sākuma un 19.gadsimta ieraksti.

8. Nepieejamās vietās zied klinšu vārda devējas - smiltāju neļķes.

9. Visērtāk un pārskatāmāk Neļķu klintis apskatīt laivojot pa Salacu.

Foto: Andris Grīnbergs ©