Par 2013.gada ģeoloģisko objektu ir izvēlēti Stiglavas atsegumi, kas atrodas Latgalē, Viļakas novada Šķilbēnu pagastā. Gada ģeoloģisko objektu Latvijas Petroglifu centrs nominē jau sesto gadu, un pirmoreiz ekspertu izvēle atrodas Latgalē.


Piecus metrus garā Stiglavas ala ir viena no retajām Latgales alām. Foto: Andris Grīnbergs.

Stiglavas atsegumi (Stiglovas grava) ir ģeoloģiskais dabas piemineklis – īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas izveidota, lai saglabātu augšdevona Ogres svītas smilšakmeņu atsegumus. Teritorija atrodas Austrumlatvijas zemienē, Stiglavas upītes krastos. Stiglava ietek Rikas upītē, bet tā savukārt Kokavā (Kūkovā), kas ir Veļikajas baseina ūdenstece. Stiglavas atsegumi atrodas Viļakas novada Šķilbēnu pagastā – ap 240 km uz austrumiem no Rīgas, 22 km no Balviem un 10 km no Krievijas robežas.
Stiglavas atsegumiem šobrīd īpaša vērība pievēršama tāpēc, ka tā ir viena no nedaudzajām vietām Latvijas austrumos, kur atsedzas Ogres svītas (vai, iespējams, Katlešu svītas) ieži. Atsegumi ģeoloģiski ir maz izpētīti un nav pat īsti droši apstiprināta to nogulumiežu stratigrāfiskā piederība. Stiglavas atsegumi kā dabas piemineklis ir nozīmīga Latgales reģiona apskates vieta un Natura 2000 teritorija ar būtiskām ainavas un dzīvās dabas vērtībām. Dabas pieminekļa robežas būtu precizējamas, jo šobrīd daļa nozīmīgāko devona atsegumu, tostarp arī piecus metrus garā Stiglavas ala, īsti neatrodas aizsargājamās teritorijas robežās.


Vairākos atsegumos redzamas nelielas nišas un iedobes. Foto: Andris Grīnbergs.

Stiglavas krastos atsegtie slīpslāņotie devona smilšakmeņi ir veidojušies ūdens straumju ietekmē seklas jūras apstākļos pirms aptuveni 375 miljoniem gadu. Tomēr turpmākos pētījumos ir nepieciešams precīzāk noskaidrot šo seno smiltsiežu veidošanās apstākļus. Par ģeoloģiskajiem procesiem, kas notika pēc šo smilšakmeņu izveides, liecības nav sagla ... Lasīt tālāk »

Pagājušā gada nogalē iznākusi grāmata „Zemgales reģiona senās kulta vietas” (Andris Grīnbergs, 2012), kurā latviešu un angļu valodā paralēli aprakstītas Zemgales, Sēlijas un nedaudz arī Vidzemes dienvidaustrumu daļas senvietas. Šādas teritorijas aptver administratīvā vienība Zemgales plānošanas reģions, un tā ietvaros 2011.gada vasarā un rudenī notika seno kulta vietu apsekošanas un izpētes ekspedīcijas. To rezultātā ir savākts apjomīgs materiālu klāsts un tapis arī šis izdevums, kas sniedz pārskatu par reģionā mūsdienās zināmajām senajām kulta vietām.


2011.gadā četros no pieciem Latvijas administratīvajiem reģioniem – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Rīgas reģionā norisinājās starptautisks seno kulta vietu apzināšanas projekts Cult Identity. Tā ietvaros katrā no reģioniem tika apsekotas, pētītas un novērtētas apmēram 100 senās kulta un mitoloģiskās vietas. Tās tika izzinātas gan no vēsturnieku viedokļa, gan no tūrisma ekspertu puses kā potenciāli tūrisma objekti. Projekta ārzemju partneri bija Igaunijā un Zviedrijā, kur arī notika seno kulta vietu izpētes aktivitātes. Plašāki visu reģionu projekta materiāli vairākās valodās sākot no 2012.gada nogales ir atrodami internetā: http://www.ancientsites.eu.
Grāmatā „Zemgales reģiona senās kulta vietas” aprakstītie objekti ir kulta vietas un tādas mitoloģiskās vietas, kas arī varētu būt bijušas kulta vietas, bet nav drošu apliecinājumu. Objekti ir ļoti daudzveidīgi – dažāda lieluma akmeņi, dažādu sugu koki, vairāki avoti, kā arī kalni un pa kādam arī cita veida ģeoloģiskam objektam. 70 aprakstīto senvietu vidū ir pārliecinošas un slavenas senās kulta vietas. Ir arī tādas, kas līdz šim bijušas tikpat kā nezināmas. Ir arī tādas, kas par kulta vietām tiek sauktas, bet, kam nav kvalitatīvu folkloras materiālu vai citu apliecinājumu par senās kulta vietas īstumu. Tās ir vietas, kas par tādām tiek nereti uzskatītas vai sauktas, bet, iespējams to kultiskie vai mitoloģiskie pirmsākumi ir samērā nesenos laikos.
Diemžēl diezgan daudz senvietu, kas minētas 19.gadsimta un 20.gadsimta pirmās puses dažādos literatūras avotos un folkloras materiālos mūsdienās vairs nav dabā a ... Lasīt tālāk »

Rudens arī ir piemērots laiks pētījumiem dabā. Var uzskaitīt daudz priekšrocību – lapas nobirušas un var labi tālu redzēt mežos un citās aizaugušās vietās, zāles nolīkušas un pa nepļautām pļavām un aizaugušām vietām ir vieglāk staigāt un tās labāk pārskatāmas. Vēlā rudenī vairs nekož arī odi, un citi kukaiņi netraucē. Un kamēr nav sasnidzis biezs sniegs, lauka pētījumi var notikt.

11.novembrī braucām ekspedīcijā uz Kurzemi – uz Talsu novadu. Strazdē mūsu ekspedīcijai pievienojās arī kupls pulks kurzemnieku, no Rojas, Sabiles un citām vietām. Un sākām ar Ilbatu bedrīšakmens atkārtotu apsekošanu. Izmantojot piemēroto situāciju apkārtnes plašākai iepazīšanai, nolēmām veltīt arī nedaudz laika senvietai tuvāko pļavu apskatei, ar domu, pārliecināties vai tajās nav kaut kas pētnieku līdz šim nepamanīts. Tā rezultātā ap puskilometru no jau 2009.gadā mūsu atklātā Ilbatu bedrīšakmens apzinājām vietējas nozīmes dižakmeni, kas padomju laiku meliorācijas rezultātā nostumts no pļavas un tagad atrodas mežmalā. 2,2 metrus augstā granīta akmens augšējā šķautnē atradās arī vairākas izteiksmīgas senās bedrītes. Droši konstatējām, ka tam ir vismaz 4 kvalitatīvas bedrītes un vēl vairākas varbūtējas. Izteiksmīgākās no tām atrodas pašā akmens augšējā šķautnē. Lielākā no bedrītēm – 1,2 cm dziļa un 7 cm diametrā.


Ap 9 kubikmetru lielais akmens ir melioratoru pārvietots. Foto: A.Grīnbergs.


Pārsvarā bedrītes izveidotas akmens augšdaļas kantē. Foto: A.Grīnbergs.


... Lasīt tālāk »

Kad Latvijas alas izpētītas, dodamies uz Igauniju, kas arī visai bagāta ar dažādām alām. Šī gada Igaunijas alu ekspedīcijā izdevies apgūt un izpētīt vienu no kaimiņzemes garākajām dabiskajām alām smilšakmens iežos, tās zināmo garumu iespaidīgi palielinot.


Matu alas ieeja skatot no pazemes uz āru.

Latvijas alas mums jau ir labi pazīstamas, tās esam divu gadu desmitu gaitā pamatīgi izpētījuši un jaunu atklājumu pēdējā laikā ir ļoti maz. Līdz šim pētniekiem pa kādai nezināmai alai Latvijā atrodas retāk nekā katru gadu, un mēdz būt gadi, kad Latvijas alu kopskaitam nepiepulcējas pat neviena jaunapzināta vieta.
Šādā situācijā jau pirms dažiem gadiem sākām intensīvāk apgūt kaimiņzemes Igaunijas alas. Iepazīto alu kopskaits jau sniedzas otrajā desmitā un novērojumi liecina, ka kaimiņzemes alas ir mazāk pētītas. Tas nozīmē, ka pastāv arī jaunatklājumu iespējas. Latvijas alu pētniecības pieredze dod pavisam citu redzējumu uz Igaunijas alām un ar tām saistīto atrodamo informāciju, kas gan parasti nav „pirmā svaiguma”. Pēdējais plašākais datu apkopojums par Igaunijas alām ir no 1987.gada (Űlo Heinsalu). Ņemot par pamatu šos datus, jau 2010.gadā Kullamäe alās Dienvidigaunijā netālu no Mustlas secinājām, ka 8 metrus garas alas vietā patiesībā ir sufozijas ala ar vismaz 20 metru kopgarumu.
Šīgada Igaunijas alu apguvē pārsteidzošus rezultātus guvām 8.septembrī. Pēc vairākos informācijas avotos iegūtām ziņām devāmies iepazīt Matu alu (Matu koobas) pie Tarvastu upes. Alas garums literatūras avotos norādīts 29, 29,5 vai 30 metri. Katrā ziņā šādi alas izmēri to 1987.gadā ierindoja starp pašām garākajām Igaunijas alām, bet pēc pašreizējiem datiem tā joprojām ar šādu garumu ierindojas starp 10 garākajām dabiskajām alām Igaunijā.
Matu ala nav viegli atrodama. Tā izveidojusies mazapdzīvotā apvidū, Tarvastu upes brikšņainā ielejā, kur tuvumā smilšakmens atsegumus nemaz neredz. Tūrismam domātas norādes uz alu nav, tikai pie tās ieejas ir dabas pieminekļa zīme. Alas ieeja ir ap 2 metrus augsta un divtik plata. No tumšās alas iztek vidēja izmēra avots, kas tūlīt pat ieplūst upē.
Saliecot ... Lasīt tālāk »

Baltinavas novadā 2009.gada nogalē pārbūvējot Viļakas – Kārsavas lielceļu tika atrasts liels, pārsvarā zem zemes esošs akmens. Tas traucēja lielceļa rekonstrukcijai un izmēros bija tik liels, ka sagādāja neparedzētas grūtības.

Izstrādājot Viļakas – Kārsavas ceļa pārbūves projektu, par akmeni neviens neesot zinājis. Tas uziets, kad no jauna būvējamā ceļa posmā sākušies rakšanas darbi caurtekas izbūvei. Sākumā ceļinieki nolēmuši akmeni no visām pusēm atrakt un izcelt, bet pēc tam, kad noskaidrojies, ka tā garums vien ir aptuveni 3,5 metri, sapratuši, ka tikt galā ar to nebūs viegli. Mēģināts ap akmeni izrakt bedri, bet tā pildījusies ar blakus esošās upītes ūdeņiem.
Taču vietējie iedzīvotāji toreiz iestājās par akmens saglabāšanu. Par atrasto akmeni ziņoja prese (laikraksti „Diena” un „Vaduguns”, interneta portāli), izvērtās plašas diskusijas gan novadā, gan plašāk, tika veiktas konsultācijas ar dabas un vēstures pētniekiem. Izrādījās arī, ka novadpētnieks Ēriks Kašs, kas pētījis nostāstus par Balvu pusē esošajiem akmeņiem, stāstījumus par Pazlaukas akmeni kā upurakmeni esot pierakstījis jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Toreiz vietējie iedzīvotāji esot bijuši neapmierināti, ka, būvējot veco ceļu, šis akmens apbērts ar zemi.


Pazlaukas akmens atrodas blakus Viļakas – Kārsavas lielceļam. Foto: Andris Grīnbergs.

Gala rezultātā izbūvējamā ceļa maršruts tika nedaudz mainīts, lai akmens varētu palikt savā vietā. Tagad izrādās, ka izvēle pirms dažiem gadiem saglabāt akmeni ir bijusi ļoti pareiza. Ceļš ir kvalitatīvi izbūvēts blakus un izmēros ievērojamais akmens ir saglabāts. Pēc saviem izmēriem tas ir vietējas nozīmes dižakmens.
Tagad Pazlaukas jeb Pazlaugas akmens atrodas pašā ceļa malā, blakus Pazlaugas upītes caurtekai, tās labajā krastā. Akmens viegli pieejams un apskatāms, jo atrodas tikai 3 metrus no brauktuves. Jau pirms diviem gadiem diskusiju gaitā tika izteiktas aizdomas, ka izmēros visai lielais akmens varētu būt ar kultūrvēsturisku nozīmi. Spraigās ... Lasīt tālāk »

Tagadējā Ventspils novada Puzes pagastā padomju laikos aktīvi darbojās kolhozs „Blāzma”. Kā jau tipiski tiem laikiem, tika veikta plaša un apjomīga meliorācija. Un, kad tā bija pabeigta, tiem laikiem nozīmīgais veikums tika gana plaši atzīmēts. Tad kādā ceļa malā tika izvilkti divi palieli akmeņi, un vienā no tiem iekalts notikumam veltīts teksts.


Padomju meliorācijas piemineklis ceļmalā, Dandzīšu kalns – tālumā.

Meliorācija tika veikta 1970.gados. Akmens, kuru izvēlējās par meliorācijas godināšanas pieminekli, tika atrasts tīrumā netālu no Kalēju mājām, izrauts no savas vietas, pārvilkts pāri ceļam un aiz Dzilnu mājām ceļa malā piesliets stāvus. Akmeni uzstādīja vertikāli, pret ceļu liekot tā samērā gludo un laika zoba nebojāto apakšpusi. Tad no Rīgas atbraucis kāds akmeņkalis un iekalis divus ierakstus: „MELIORĒ VENTSPILS CMP KOLHOZAM BLĀZMA” un „TEV, ZEME MŪŽAM ZAĻAI BŪT”. Tā tapa piemineklis meliorācijas sasniegumiem kolhozā „Blāzma”.

Šā gada maija nogalē Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija Puzes pagastā apsekoja divus pavasarī kolēģu atklātus bedrīšakmeņus Dandzīšu apkārtnē. Būtībā mēs braucām apstiprināt Jāņa Cepīša un Lilijas Jakubenokas bedrīšakmeņu atklājumus, un tos izpētīt. Dandzīšu kalnā tagad zināmi ir ne tikai divi senie bedrīšakmeņi, bet arī jau iepriekš labi pazīstams dižkoks – ceļa malā aug līkzaraina un ļoti diža vīksna, kas sasniegusi jau 6,52 m apkārtmēru.

Pēc vairāku stundu ilgušo pētījumu pabeigšanas Dandzīšu kalnā, ierosināju apskatīt tā apkārtni un pie viena nofotografēt kalnu no sānmalas. Tas ir liels pacēlums, kas, būdams apkārtnes augstākais punkts, mūsdienās aprīkots ar diviem mobilo sakaru torņiem. Dienvidu virzienā no tā līkumodams lejup ved Dandzīšu – Puzesmuižas ceļš. Tuvējā apkārtne samērā klaja un kalna apkārtnē paveras plaši skati. Tur nepilnus 600 metrus no Dandzīšu dižvīksnas, ceļa malā atrodas arī piemineklis padomju meliorācijas sasniegumiem.


Vienā akmens pusē – padomju laiku iekalumi, otrā ... Lasīt tālāk »

12. maijā tiekamies Kurzemē! Sestdien, 10:00 no rīta notiks pasākums Kuldīgas novada Laidu pagastā, pie 2012. gada ģeoloģiskā objekta – Rudzīšu akmens! Būs takas atklāšana, neliela sakopšanas talka, ģeologu brīvdabas lekcija par objektu un apkārtnes dabu, un vēl visādi labumi. Aicināts ikviens, un dalība pasākumā – bez maksas.

Kā nokļūt pie gada ģeoloģiskā objekta? Ceļi ir atšķirīgi no puses, kur atrodaties: piemēram, no Liepājas jābrauc caur Aizputi, Kazdangu, un pa Kazdangas – Snēpeles ceļu. No Rīgas braucot, vieglāk gada objekts sasniedzams pa maršrutu caur Skrundu, Sieksāti un Laidiem, piebraucot pa Laidu – Snēpeles ceļu. Savukārt, ja braucat no Kuldīgas puses, tad jādodas caur Snēpeli pa ceļu uz Laidiem. Rudzīšu akmenim tuvākās apdzīvotās un kartēs bieži atzīmētās ir Kalniešu mājas. Zīmīgi un interesanti, ka gada objekts jau iekļauts arī starptautiski populārajā slēpņošanas aktivitātē Geocaching, kas var palīdzēt objekta meklējumos.

Šī jau ir piektā reize, kad Latvijā nominēts gada ģeoloģiskais objekts. Droši vien daudzi atceras, ka pirmoreiz – 2008.gadā par gada objektu kļuva populārās Neļķu klintis Ziemeļvidzemē pie Mazsalacas. 2009.gadā par gada ģeoloģisko objektu bija nominētas mazpazīstamās Sikšņu klintis Gaujas vidustecē pie Virešiem. 2010.gadā pirmoreiz gada objekts bija Kurzemē un Talsu novadā pie Virsaišu ūdenskrituma tika izveidota dabas taka, kas kļuvusi populāra dabas tūristu vidū. Savukārt pagājušā gadā Zemgalē gada objekta godā tika lielākais Latvijas avots – Kulšēnu sēravots Bauskas novadā pie Ozolaines.

Pārsteidzoši atklājumi Kurzemē - Rucavas novadā vienas ekspedīcijas laikā atklāti trīs līdz šim nezināmi senie kulta akmeņi - bedrīšakmeņi. Viens no tiem - ar 100 bedrītēm visās redzamajās akmens virsmās, ir unikāls jaunatklāts arheoloģijas piemineklis. Arī divi citi apzinātie bedrīšakmeņi ir īpaši, ar to, ka Sventājas ielejas nogāzē atrodas viens otram tuvu blakus.

28.martā Rucavas novadā Seno kulta vietu projekta (Cult Identity) ietvaros tika apsekotas daudzas tur zināmās senvietas. Vakarpusē, kad vēl nebijām īsti pabeiguši pētījumus pie Klaustiņu bedrīšakmens, pienāca ziņa, no vietējā iedzīvotāja Arnolda Aigara, ka ekspedīcijai noteikti jāapskata kāds interesants akmens uz lauka pie Rucavas pagasta Vecvisminiem. Rucavietis, kas interesējas par senatni un dabu, šādus akmeņus sauc par „ķīļakmeņiem”, jo tie kā ķīlis rēgojas ārā no zemes un ir nekustināmi bijuši pat padomju meliorācijai.


Ekspedīcija pie jaunatklātā Vecvisminu bedrīšakmens.

Unikāls bedrīšakmens ar 100 bedrītēm

Aizbraucot apskatīties akmeni tīrumā pie Vecvisminiem, tas pārsteidza pat pieredzējušus pētniekus. Uzreiz bija skaidrs, ka tas ir līdz šim nezināms senais kulta akmens ar daudzām bedrītēm. Ar ķērpjiem apaugušā akmens virsmā jau uzreiz bija skaidri redzamas izcilas kvalitātes bedrītes, kuras ir daudz un dažādas.
Akmens virszemes apjoms ir apmēram 3 kubikmetri, kas nav pat vietējas nozīmes dižakmens. Taču akmens kultūrvēsturiskā nozīme ir ļoti ievērojama. Rūpīgi izpētot visas akmens virsmas tika konstatēts, ka senie cilvēki tajā ieveidojuši 100 bedrītes. Šāds bedrīšu skaits to ievieto 5 vietā starp visas Latvijas bedrīšakmeņiem. Tikpat nozīmīgi ir tas, ka šis akmens ir ar bedrītēm izraibināts tā, kā neviens cits Latvijā zināmais – no visām pieejamajām pusēm. Ne mazāk pārsteidzošs ir arī fakts, ka jaunatklātais objekts atrodas klajā un līdzenā laukā tikai 36 metrus no ceļa un līdz šim bija palicis nenovērtēts.
Ekspedīcijas aktivitātes tīrumā piesaistīja arī tuvējās apkārtnes iedzīvotāju uzmanību, kas līdz šim nebija redzējuši tādu rosīšanos ap it kā necilu akmeni lauka vidū. Lai arī tuvējo māju saimnieks un zemes īpašnieks nebi ... Lasīt tālāk »

Seno kulta vietu projekta (Cult Identity) ietvaros Kurzemes senvietu apsekošanas ekspedīcija 2012.gada 12.martā atklāja jaunu bedrīšakmeni Aizputes novada Cīravas pagastā, Durbes upes kreisā krasta mežā pie Mūrniekiem.

Šajā vietā starp Dunalku un Cīravu līdz šim bija zināmi divi senie kulta akmeņi un tagad nejauši tika atklāts vēl viens - Mūrnieku 3.bedrīšakmens. Jaunatklātā bedrīšakmens virsmā konstatētas trīs pārliecinošas un trīs mazāk izteiktas seno cilvēku ieveidotas bedrītes.


Ekspedīcijas dalībnieki – Juris Metums, Andris Grīnbergs un Artis Gustovskis pie jaunatklātā Mūrnieku 3.bedrīšakmens.

Mūrnieku 3. bedrīšakmens atrodas nepilnus 15 metrus uz ZA no Mūrnieku 2. bedrīšakmens, kas atklāts 2005.gadā, un apmēram 100 m no Mūrnieku 1. jeb Lielā bedrīšakmens, kas atklāts 2000.gadā. Jaunatklātā bedrīšakmens izmēri ir 1,10 x 0,90 x 0,85 m, bet apkārtmērs – 3,50 m. Bedrīšakmens virmā konstatēto bedrīšu diametri ir 4,5–5,5 cm, bet dziļums – 0,2–0,5 cm. Tuvējā apkārtnē atrodas arī nezināmu laiku akmeņu krāvums, bet dažu kilometru attālumā arī Blieķu pilskalns un Dunalkas Elku kalns (pilskalns), kā arī vairākas senās apmetnes un senkapi.
Ekspedīcijā piedalījās Latvijas Petroglifu centra pētnieki Juris Metums un Andris Grīnbergs un Kurzemes tūrisma asociācijas vadītājs Artis Gustovskis. Šajā dienā ekspedīcija kopumā apsekoja un pētīja vairāk kā desmit dažādus objektus Grobiņas, Durbes un Aizputes novadā.


Bedrītes akmens virsmā ir visai grūti pamanāmas, tādēļ akmens nav atrasts iepriekšējos pētījumos.


Netālu no jaunatklātā esošais – Mūrnieku 2.bedrīšakmens.

Tagad Latvijā pētniekiem zināmi jau 60 šādi bedrīšakmeņi - senākie cilvēku izveidotie dobumakmeņi, no kuriem gandrīz puse atrasti tieši Kurzemē, visvairāk Liepājas un Talsu apkārtnē.

Liepas dzīvelīgi atjaunojas kad tām apzāģē zarus. To var labi redzēt pilsētu apstādījumos. Daudzviet novērots, ka tās ataug pat tad, kad aplauzti vai apzāģēti stumbri. Dažkārt novērots, ka pat nozāģētas liepas vietā no celma sāk ataugt atvases. Tā tas notiek arī ar svētliepām Kurzemē. Piemēram, slavenajai Usmas Elku liepai nolūzušo stumbru vietā ataug jaunas atvases. Pat pilnīgi nozāģētās Pedvāles svētliepas vietā no celma paliekām nesen sākuši zaļot jauni dzinumi. Līdzīgi varētu būt arī ar Ances svētliepu, kas pati vēlas atjaunoties. Taču nejaušību un nezināšanas dēļ tās jaunākās paaudzes atvases ik pa laikam kāds nozāģē.


Foto: Ances svētliepas atvases 2011.gada novembrī.

Ances svētliepa, kas rakstos saukta arī par Ierciema un Upesleju svētliepu, meklējama Ventspils novada Ances pagastā, Ances - Ierciema ceļa ziemeļu malā, 3 metrus no ceļa braucamās daļas malas. Vietu atrast var no Ances puses braucot un skatoties pa kreisi no ceļa, mežmalā, 40 metrus aiz Teiku māju ceļa.

Ances svētliepa kā teiksmaina minēta vairāk nekā 50 dažādās teikās un nostāstos. Teiku sižets īsumā ir, ka pie svētliepas laikā, kad Ancei tuvojies ienaidnieks notikusi lūgšanās un zīlēšana metot zarus Stendes upē un vērojot uz kuru pusi tie peldēs. Zari peldējuši pret straumi, un ienaidnieks līdz Ancei nav nonācis. Teikās minētā zaru peldēšana pret straumi ir visai iespējama, jo upei kritums niecīgs, straume lēna un pretvēja ietekmē tas varētu būt noticis. 1839.gadā svētliepu apmeklējis Tērbatas universitātes profesors Fridrihs Kruze un pēc tam publicējis pirmo zināmo tās zīmējumu, kurā redzams ļoti dižs un varens koks ar plašu vainagu un lielu dobumu stumbrā. Svētliepa nolūzusi 20.gadsimta sākumā, bet tās vietā, par spīti daudzajiem nozāģēšanas gadījumiem, nemitīgi turpina augt atvases. Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka pēdējo desmitgažu laikā svētliepas atvases nozāģētas vairākkārt - tad meža kopēji nozāģē atbrīvojot apēnojumu ... Lasīt tālāk »

2011.gada pētījumu sezona senāko kulta akmeņu – bedrīšakmeņu jomā izrādījusies visai bagātīga jauniem atradumiem. Jūlijā tika atklāts pirmais bedrīšakmens Zemgalē. Līdz šim nezināmais senais kulta akmens tika uziets Dobeles novada Naudītes pagasta nomaļos mežos. Taču pārsteidzošākie bedrīšakmeņu atklājumi notika 1.maijā, kad latviešu pētnieki ekspedīcijā Lietuvā vienas dienas laikā divās atšķirīgās vietās atklāja divus līdz šim nezināmus bedrīšakmeņus. Nesen saņēmām apstiprinājumu no Lietuvas, ka abi ir jaunatradumi.

Latvijas Petroglifu centra pētniekiem ir tradīcija vismaz reizi gadā aizbraukt uz Lietuvu un iepazīt kaimiņzemes dabas un kultūras pieminekļus. Arī šogad četru dalībnieku sastāvā 1.maijā izbraucām uz Pakroja, Jonišķu un Šauļu rajonu. Plānotie apskates objekti bija dažādi kausakmeņi, pa kādam pilskalnam un citai senvietai, kā arī Velna akmens Mūsas iztekas purvā. Pa ceļam visai negaidīti Jurim Metumam un Andrim Grīnbergam izdevās atrast līdz šim nereģistrētus senos kulta akmeņus.

Garāmgājēji senvietu neatpazīst

Pirmais bedrīšakmens tika pamanīts pa mašīnas logu braucot cauri Pamūša ciemam Pakroja rajonā. Burnišķu gatvē izskatās apmēram kā parastā Līvānu tipa māju ciematā. Un pie kādas no šādām mājām, pagalmā pie ielas, nezināmos laikos, domājams, no tuvējās apkārtnes, atvests un uzstādīts ir bedrīšakmens. Akmens virsma, droši vien mājas saimniekam likusies interesanta, un tāpēc tas šurp nogādāts un novietojot uz sāna ar bedrītēm bagāto virsmu pret ielu, lai visi garāmgājēji un braucēji redz cik interesants dārza dekors. Tai pašā laikā var secināt, ka akmens šai vietā stāvējis jau gadiem, un šajā laikā nevienam nav radušās domas, ka tas ir kultūras piemineklis – sens kulta akmens. Šis gadījums, domājams, vēlreiz pierāda, ka senākās vēstures objektus daudzi cilvēki nezina un neatpazīst, pat gadījumos, kad tos redz ikdienā. Un domājams, ka tas tā ir ne tikai Lietuvā, bet arī pie mums Latvijā.


Juris Metums pēta Pamūša bedrīšakmeni.  Foto: A.Grīnbergs, 2011.

Pamūša bedrīšakmens izmēros nav ļoti liels – garums tikai nedaudz vairāk par 2 metriem un kopējais ... Lasīt tālāk »

2011.gada 19.jūlijā veicot Seno kulta vietu izpētes projekta darbus Dobeles novada Naudītes pagasta mežos pilnīgi nejauši izdevās atrast līdz šim nezināmu bedrīšakmeni. Todien mēs trijatā ilgi meklējām teiksmaino Skroderu akmeni Sesavas upītes krastā. Pēc tam pa brikšņiem un bebru pārpurvotu upes krastu, kur nav makšķernieku takas, devāmies uz Ogānu Naudas kalnu. Pēc tā apmeklēšanas nebija vēlēšanās iet atpakaļ cauri brikšņiem pa iepriekš nākto neceļu, bet mēģināt iziet kaut kā taisnāk uz vietu, kur pie meža ceļa atstājām mašīnu.

Apvidus patiesi pirmatnējs – apdzīvotu māju tuvumā nav, ceļi arī tikpat kā nekādi, pārsvarā zvēru takas diezgan dažādos mežos. Vietām lapu koku briksnāji ar slapjām, pārpurvotām vietām, vietām – kalnains reljefs ar egļu mežiem. Daudzviet redzamas dažādu zvēru pēdas un zemes izkārpījumi. Un tad pēkšņi pa šādu briksni ejot ieraugam mežacūku sarakņātā vietā interesantu akmeni. Vienlaikus turpat blakus sarosās arī divi meža kuiļi. Tie neapmierināti skraida šurp un turp, līdz izdomā doties prom no mūsu sabiedrības. Varam pievērsties akmenim, kura virsmā redzamas seno cilvēku atstātās bedrītes.


Nezinātājs nepateiks, ka it kā parastais akmens brikšņos ir arheoloģiski nozīmīgs objekts. Foto: A.Grīnbergs, 2011.

Mazāk nekā puskubikmetru lielais granīta akmens no senseniem laikiem atradies šajā vietā. Liela tā daļa ir neredzami iestigusi zemē jau kopš tiem laikiem, kad ledājs to te atstājis. Krietni pēc tam pie akmens nonākuši cilvēki, kas ar kādu citu akmeni ieveidojuši sfēriskās formas bedrītes. No arheoloģiskā viedokļa ļoti labi, ka akmens ir nekustināts – savā sākotnējā vietā. Ne ... Lasīt tālāk »