Izzināta aizgājušo laiku tradīcija Kurzemes vidusdaļā
M.hist. Andris Grīnbergs (projekta vadītājs)

Jau trešo gadu ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijā notiek senas kapu tradīcijas – metāla kroņu un kroņu vanniņu apzināšana un izpēte. Šosezon meklējumi un pētījumi veikti galvenokārt Viduskurzemē, Kuldīgas apkārtnē, kā arī vēl vairākās vietās citviet Latvijā. Par to, kas šogad izzināts, kādi ir rezultāti un secinājumi, stāstīts šajā projekta norišu aprakstā.

Bagātākais tradīcijas objektu apjoms šogad apzināts Snēpeles Centra kapos. Foto: Andris Grīnbergs, 2016.

Galvenie projekta rezultāti

Projekts „Metāla kroņu tradīcija Viduskurzemes kapsētās” šīs sezonas ietvaros oktobrī ir sekmīgi noslēdzies un devis interesantus rezultātus, kas būtiski papildina iepriekšējo divu gadu pētījumus Kurzemē un Vidzemē. Projekta ietvaros plānoto vismaz 20 kapsētu vietā ir apsekotas vairāk kā 50 vietas – kapsētas, pārsvarā Kurzemes vidusdaļā, bijušā Kuldīgas rajona teritorijā, tagadējā Kuldīgas novadā un dažos citos apkārtējos novados. Pavisam 36 kapsētās nav konstatēti nekādi tradīcijas objekti (no tām 32 Kurzemē, 4 Zemgalē), kas kopumā ir diezgan daudz, un liecina, ka, iespējams, daudzi tradīcijas objekti laika gaitā jau zuduši, bet varbūt Kurzemes vidusdaļā bijuši mazāk izplatīti. Salīdzinoši ar iepriekšējos gados konstatēto metāla kroņu tradīcijas objektu skaitu vairāk tie ir izplatīti un saglabājušies Ziemeļkurzemē un Rietumkurzemē ap Liepāju, kā arī Ziemeļvidzemē.
2016.gada pētījumos ir apzināti un detalizēti izpētīti 27 tradīciju objekti: 7 kroņu vannas (4 divviet Kurzemē, 3 divviet Vidzemē) un pavisam 20 atsevišķi metāla kroņi un to atlikumi (9 - Kurzemē, 1 - Zemgalē un 4 - Vidzemē). Uz vietām Vidzemē tika aizbraukts papildus, un tās pārsvarā bija tādas par kurām bija droša informācija, ka tur atrodas šīs kapu tradīcijas objekti. Šī gada laikā tika apsekotas arī atsevišķas vietas Zemgalē, kur sanāca nokļūt braucot citu pētījumu sakarā. Papildus tam ievērojamu metāla kroņu kolekciju projekta vadītājam sanāca šogad apskatīt arī Ziemeļigaunijā, Paldisku apkārtnē esoša ... Lasīt tālāk »

2016.gada ģeovieta – Ketleru atsegumi

Ventas krasta iežu atsegumi ar pasaules slavu ir izvēlēti par 2016.gada Ģeovietu! Ziemeļvidzemes ģeoparks, kas jau otro gadu nodarbojas ar Latvijas gada ģeovietas noteikšanu un popularizēšanu, ir nominējis 2016.gada ģeovietu - Ketleru atsegumus.

Šī gada ģeovieta - Ketleru atsegumi – atrodas Kurzemē, Skrundas novadā, Ventas labā krastā augšpus Skrundas. Lai arī Ketleru atsegumi izmēros nav lieli, jo sasniedz tikai dažu metru augstumu, tie ir izcili nozīmīgi visas pasaules mērogā! Vietas diženums saistīts ar pasaules mērogā unikālu fosiliju – vissenākā četrkāju dzīvnieka Ventastega curonica – atrašanu šajā vietā un vēl arī pie Ventas pietekas Cieceres.

Ketleru atsegumu augstums lielākoties nepārsniedz 2 metrus. Foto: © Andris Grīnbergs, 2013.g.

Ketleru atsegumu lejasgalā, kur Ventu šķērso augstsprieguma elektrolīnija, apskatāms 2,2 metrus augstais Lēpenieku (Ketleru) ūdenskritums, kas ziemās pārvēršas baltā leduskritumā. Sausuma periodos mazais strautiņš gan bieži vien izsīkst, bet iespaidīgs tas parasti ir sniegu kušanas laikā un pēc lielām lietusgāzēm. Ūdenskrituma augšdaļu veido lodīšu smilšakmens, bet pārējo – vidēji irdens gaišs smilšakmens, kas ir tik mīksts, ka ūdenskritums laika gaitā izveidojis 1,2 m dziļu un 1,5 m platu pārkari.

Lēpenieku (Ketleru) ūdenskritums ziemas rotā. Foto: © Andris Grīnbergs, 2013.g.

Ketleru atsegumi ir Ketleru svītas stratotips – ģeoloģiski nozīmīga vieta, kur vislabāk atsedzas konkrēta laika posma ieži. Atsegumi kopš 1977.gada ir aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis un ietilpst Ventas un Šķērveļa dabas liegumā, kas ir Natura 2000 aizsargājamā teritorija.

... Lasīt tālāk »

Izzināta metāla kroņu tradīcija Rietumkurzemes kapsētās

2015.gadā norisinājās izpētes projekts „Metāla kroņu tradīcija Rietumkurzemes kapsētās”, kura laikā tika veiktas ekspedīcijas un pētījumi daudzās vietās un apkopota apjomīga informācija par aizgājušo laiku tradīciju.

Sistemātiska Kurzemes kapsētu apsekošana un metāla kroņu tradīcijas izpēte, izmantojot Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, norisinājās jau otro gadu. Pagājušā – 2014.gadā tradīcijas izpēte tika veikta Ziemeļkurzemē un Ziemeļvidzemē (plašāka informācija atrodama: www.petroglifi.lv un www.geoparks.lv ).
Kopumā 2015.gada pētījumu sezonā veiktas 8 ekspedīcijas un braucieni pa Kurzemi, kuru laikā apsekotas kapsētas un meklētas tradīcijas liecības. Ekspedīciju gaitā kopumā izzinātas 49 Kurzemes kapsētas – pārsvarā Liepājas un Ventspils apkārtnē.

Kroņa vanna Rāpatu kapos Ugāles pagastā. Foto: A.Grīnbergs, 2015.

Projekta priekšvēsture

Ziemeļkurzemē jau 2008.gadā šīs tradīcijas objektus bija izdevies konstatēt Talsu novada Dārtes kapsētā. 2010.gadā vairākas kroņu vannas tika apzinātas arī Talsu novada Klopenes kapsētā, bet 2011.gadā pa divām kroņu vanniņām – Jaundubultu kapos Jūrmalā un Anstrupes kapos pie Dundagas. 2012.gadā vēl divas kroņa vanniņas tika izzinātas Rojas novada Kaltenes kapsētā, bet 2013.gadā – 5 kroņu vannas Talsu novada Bungu kapos un pa vienai vēl divās vietās Ventspils novadā - Amjūdzes Variku kapos un Cirkales kapos.
2014.gadā ar VKKF atbalstu tika veikta sistemātiska tradīcijas izpēte Ziemeļkurzemē, un kopumā tika apsekotas 44 kapsētas (pārsvarā bijušā Talsu rajona teritorijā – 37 vietas) un izpētītas 36 kroņu vannas un 24 atsevišķie metāla kronīši. Tai pašā gadā līdzīgi pētījumi noritēja arī pa Ziemeļvidzemi (2014.gada VKKF atbalstīts Ziemeļvidzemes Ģeoparka projekts), kur tika izpētītas 23 kroņu vannas un 47 atsevišķie metāla kroņi vai to atlikumi.
Pirms un paralēli pēdējo gadu pētījumiem, caur sociāliem portāliem, LPC mājas lapu un dažādiem pētnieci ... Lasīt tālāk »

Kur atrodas lielākie Latvijas jūrakmeņi?
Andris Grīnbergs

Nereti dažādā literatūrā jūrmalas liedagā vai seklumā esošie dižie akmeņi saukti par jūrakmeņiem. Vai zināt kur to mūsu piekrastē ir visvairāk!? Kurzemes vai Vidzemes piekrastē? Pareizā atbilde ir – Kurzemē, Rīgas līča rietumu krastā, Rojas novadā.

Foto: Ķirķraga dižakmens Rojas novada akmeņainajā piekrastē. © Andris Grīnbergs, 2015.

Rojas novadā, īpaši Kaltenes piekrastē - posmā no Valgalciema līdz Rojai zināmi 5 dižakmeņi, kas pārsniedz 10 kubikmetru apjomu: Rojas jūrakmens, Ķirķraga dižakmens, Lapsiņu dižakmens, Pindaru dižakmens un Raudiņu (Grīļu) jūrakmens. Visvieglāk no tiem pieejams ir pašā liedagā ceļotājus un atpūtniekus gaidošais, 1,8 metrus augstais Lapsiņu dižakmens. Tas nosaukts pēc tuvējām mājām, bet izmēros nav ļoti dižs - tikai 11 kubikmetri. Trīs citi pelēkie milži – Rojas, Ķirķraga un Pindaru dižakmens atkarībā no vēja virziena, stipruma un jūras viļņošanās pārsvarā atrodas samērā viegli sasniedzamā attālumā no krasta. Savukārt Raudiņu (Grīļu) jūrakmens, kas atrodas ap 100 metrus no krasta, normāli pieejams tikai vasarā, uzmanīgi piebrienot vai piepeldot. Vēl var mēģināt pie tā doties arī ziemas vidū, kad jūra aizsalusi.

Jūrakmeņu kopīgās īpašības

Jūras seklumā esošie dižakmeņi ne vienmēr ir viegli pamanāmi. Vairāki no tiem slēpjas jūrā netālu no krasta un liela daļa no apjoma atrodas zem ūdens. Tāds ir, piemēram, Pindaru dižakmens Rojas novadā, Kaltenē, netālu no Pindaru raga. Dižakmens kopējais tilpums 23 kubikmetri, augstums 1,9 metri, un no tiem – 1,2 m slēpjas zem ūdens. Tā kā dižakmens atrodas tikai ap 25 metrus no krasta, jaukā laikā pie tā var viegli aizbrist un virsū vietas pietiks pat vidēja izmēra ekskursantu grupai.

Foto: LPC eksperts Māris Rudz ... Lasīt tālāk »

Kur aug dižākās ābeles Latvijā un Baltijā?

    Šogad pirmajā ekspedīcijā 8.martā Kurzemē, Skrundas novadā, tīruma malā pie Pankopu mājām tika apzināta iespaidīga mežābele, kas kļuvusi par pašu dižāko ābeli Latvijā. Līdz šim atklājumam nebija zināms, ka kāda mūsu zemes ābele būtu sasniegusi 4 metru apkārtmēru. Kādas un kur ir mūsu dižākās ābeles?

Pankopu dižās ābeles (mežābeles) apkārtmērs ir precīzi 4,00 metri, kas savas sugas, un vispār ābeļu rangā to ierindo pašā pirmajā vietā Latvijā. Interesanti, ka Pankopu pagalma otrā pusē citi dabas pētnieki pirms dažiem gadiem apzināja citu brangu ābeli, kas ar savu 3,70 metru apkārtmēru šobrīd ierindojas dižo ābeļu trešajā vietā. Toreiz kaut kā nostāk esošā un lielākā ābele palikusi nepamanīta. Tā kā abas izcilās dižābeles atrodas privātā teritorijā, un tas ābelēm ir ļoti raksturīgi, dižkokus apskatīt ejot apmeklējums jāpiesaka māju saimniekiem.

Pankopu dižākā mežābele – varenākā Latvijā. Foto: Andris Grīnbergs, 2015.

Līdz šim nepilnus piecus gadus par Latvijas dižāko ābeli tika uzskatīta kāda cita Kurzemes izcilniece – Dīriņu dižābele Talsu novada Balgales pagastā. Tā tika apzināta pateicoties vietējā iedzīvotāja sniegtajām ziņām Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijā 2010.gada 5.jūnijā. Izcilā ābele aug Balgales pagasta pašā nomalē, pļavā pie neapdzīvotās Dīriņu mājvietas. Toreiz tā bija 3,76 m apkārtmērā, bet pagājušā gada sākumā jau bija pieņēmusies dižumā vēl nedaudz - līdz 3,78 m resnumam, un tagad ierindojas cienījamā otrajā vietā. Savukārt Ciemgaļu ābele Kuldīgas novada Turlavas pagastā, kas kādreiz bija pati dižākā, un šad tad literatūrā un sociālos portālos vēl tiek saukta par tādu, tagad nokļuvusi ceturtā vietā.

Dīriņu ābele izceļas arī ar izcilu kuplumu un ainaviskumu. Foto: Andris Grīnbergs, 2014.

2015.GADA ĢEOVIETA – STAICELES DZELZS AVOTI

Pagājušā gada nogalē Latvijas Petroglifu centrs pēc 7 aktīviem gadiem Gada ģeoloģiskā objekta nominēšanā un popularizēšanā šo nomināciju nodeva Ziemeļvidzemes ģeoparkam, kas ir izteiktāka ģeoloģijas jomas organizācija ģeologa Daiņa Ozola (nominācijas autora) vadībā. Mainoties nominācijas organizētājām mainās arī tās nosaukums – gada ģeoloģiskā objekta vietā turpmāk tā sauksies – Gada ģeovieta. Par 2015.gada ģeovietu eksperti ir izvēlējušies Staiceles dzelzs avotus, kas atrodas Ziemeļvidzemē, Alojas novada Staiceles pagastā, Salacas kreisajā krastā augšpus Staiceles.

Staiceles dzelzs avoti ziemā. Foto ©: Andris Grīnbergs.

Staiceles dzelzs avoti no ģeoloģijas un hidroģeoloģijas viedokļa ir unikāli dabas veidojumi, kuros ir iespējams novērot nepārtraukti notiekošu dzelzs savienojumu izgulsnēšanās procesu, kas avotu izplūdes vietās veido krāsainu un ļoti neparastu ainavu. Staiceles dzelzs avoti ir vairāki avoti, kas atrodas blakus esošās nelielās graviņās. Avotu ūdensdeve ir neliela, bet tie ir īpaši, jo bagātīgi izgulsnē dzelzs hidroksīdus un citus savienojumus košā rūsas krāsā. Avotu izplūdes vietās to nogulumi līdz pat 1 m biezā kārtā aizpilda graviņu gultni.
Pazemes ūdeņi ir bagātinājušies ar dzelzi filtrējoties caur devona iežiem – Burtnieku svītas smilšakmeņiem un aleirolītiem. Dzelzs savienojumu izgulsnēšanās norisinās ūdeņiem sastopoties ar gaisa skābekli un procesā iesaistoties īpašām baktērijām. Kāpēc tieši šai vietā notiek tik intensīva dzelzs savienojumu izgulsnēšanās kā nekur citur Latvijā – tas ir jautājums, kuru palīdzēs noskaidrot avotiem piešķirtā Gada ģeovietas nominācija.
Staiceles dzelzs avoti atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, Salacas ielejas dabas parkā, kas vienlaikus ir arī Eiropas nozīmes aizsargājama teritorija Natura 2000. Gada nominācija tiek piešķirta ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas sakopšanu un izpēti, kā arī iekļaut tos tūrisma ap ... Lasīt tālāk »

Septiņi gadi kopā ar gada objektiem

Pirmoreiz 2008.gadā tika nominēts gada ģeoloģiskais objekts Latvijā. Daudzi vēl atceras, ka tās bija slavenās Neļķu klintis Mazsalacā. Kopš tā laika nominācija apceļojusi visu Latviju, pa kādam objektam bijis katrā mūsu zemes reģionā, un katru reizi tas bijis citādāks, atšķirīgs no iepriekšējiem, ar kaut ko interesants un pat unikāls.

Kulšēnu sēravots ziemā (2011.gada ģeoloģiskais objekts). Foto: A.Grīnbergs.

Kā tikuši izvēlēti gada objekti?

Gada ģeoloģiskā objekta noteikšanā tika ievēroti daži interesanti principi, kas sevi ir pierādījuši kā pareizi un attaisnojuši kā labākais stratēģiskais scenārijs. Visus gadus ikviens, kas ar ģeoloģiju un tās objektiem vairāk vai mazāk saistīts, varēja ierosināt kādus objektus izvēlēties par atbilstošiem gada objekta statusam. Protams, gala lēmums bija ekspertu ziņā, un par gada objektiem kļuva vietas, kas ir vismaz divējādi vērtīgas. Pirmkārt, ģeoloģiskā vērtība, bet otrkārt – ikviens no šiem gada objektiem bija atraktīvs un plašām tautas masām viegli saprotams un apskatāms. Bez tam, kā trešo izvēles kritēriju noteicām popularizēšanas vajadzību – lai objekts iegūtu atpazīstamību, kļūtu populārāks arī kā tūrisma objekts. Tā, piemēram, 2010.gadā par gada objektu kļuva līdz tam faktiski tikpat kā plašāk nepazīstamais Virsaišu ūdenskritums, kas tagad iecienīts dabas tūristu vidū un uz kuru ved jauka dabas taka, kas tika iekārtota gada objekta pasākuma ietvaros. Tāpat gada ģeoloģiskā objekta godā nonākot būtisku atpazīstamību ieguva Latvijas vislielākais avots – Kulšēnu sēravots, kas bija zināms jau 1920.gados, bet padomju laikos aizmirsts. Lielākā daļa nominēto gada ģeoloģisko objektu ir ieguvuši labiekārtojumu, jo vienmēr vietējās pašvaldības ir novērtējušas nominācijas nozīmi un bijušas atsaucīgas saistībā ar objekta sakopšanu, norāžu zīmju un stendu izgatavošanu, piedalījušās arī informatīvajā pasākumā kāds ik pavasari rīkots pie katra konkrētā gada ģeoloģiskā objekta. Šī nominācija būtiski ir atšķīrusies no daudzām citām, jo gada sākumā ir tikusi ne vien nosaukta, bet arī gada ietvaros populariz ... Lasīt tālāk »

Metāla kroņu tradīcija Ziemeļkurzemes kapsētās

2014.gadā norisinājās tradīcijas izpētes projekts „Metāla kroņu tradīcija Ziemeļkurzemes kapsētās”, kura laikā tika veiktas ekspedīcijas un plaši pētījumi dažādās vietās, apkopota informācija un veikti arī sabiedrības informēšanas pasākumi. Kopumā 2014.gada pētījumu sezonā, izmantojot Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, veiktas 10 ekspedīcijas un braucieni pa Kurzemi, kuru laikā apsekotas daudzas kapsētas un meklētas tradīcijas liecības.

Paveikto ekspedīciju gaitā kopumā apsekotas 44 kapsētas Ziemeļkurzemē – pārsvarā bijušā Talsu rajona teritorijā (37), bet arī iespēju robežās nedaudzas vietas bijušā Tukuma (4), Kuldīgas (2) un Ventspils rajona (1) robežās. Projekta sākumā noteikto „vismaz 20” kapsētu vietā apgūts ir vairāk nekā divreiz vairāk – 44 vietas. Tradīcijas izpētes braucieni pārsvarā noritējuši pa Talsu, Dundagas un Rojas apkārtni, to izzinot pat ievērojami apjomīgāk nekā sākotnēji plānots.

Viena no trim Sīkraga kapu kroņa vannām. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Pētījumu priekšvēsture

Ziemeļkurzemē jau 2008.gadā šādus tradīcijas objektus bija izdevies konstatēt Talsu novada Dārtes kapsētā. 2010.gadā vairākas kroņu vannas apzinātas tika arī Talsu novada Klopenes kapsētā. Nedaudz vēlāk – 2011.gadā pa divām kroņu vanniņām tika izpētītas arī Jaundubultu kapos Jūrmalā un Anstrupes kapos pie Dundagas. 2012.gadā vēl divas kroņa vanniņas apsekotas Kaltenes kapsētā (Rojas novads), bet pagājušā gadā – piecas kroņu vannas Bungu kapos Talsu novadā un pa vienai vēl divās vietās Ventspils novadā - Amjūdzes Variku kapos un Cirkales kapos. Daudzi no minētajiem objektiem bija pārsteidzoši un unikāli, kas mudināja veikt šīs tradīcijas objektu izpēti plašāk. Te varētu minēt gan Kurzemei rekordlielo objektu apjomu Bungu kapos, gan pašu mazāko Kurzemes kroņa vanniņu Cirkalē. Jau šajos apsekojumos daļa no šiem metāla kroņiem tika detalizēti safotografēta un izpētīta, daļa tikai īsumā piefiksēta un no ... Lasīt tālāk »

Ar iespaidīgu eksperimentu noslēdzies gada ģeoloģiskā objekta pasākums

Jaunjelgavas novadā 17. maijā notika Latvijas Petroglifu centra rīkotais 2014. gada ģeoloģiskā objekta – Korkuļu ūdensrijēja pasākums. Pirmoreiz gada ģeoloģiskais objekts bija nominēts Sēlijā. Taču kā vienmēr notika ģeoloģijas ekspertu brīvdabas lekcija, bet tad - kulminācija: unikāls zinātnisks eksperiments (saskaņots ar atbildīgām iestādēm): Korkuļu ūdensrijēja izpēte.

Eksperimenta sākums Korkuļu strauta ielejā netālu no ūdensrijēju vietām.

Brīvdabas lekcijas par pazemes ūdeņiem un to izpēti lasīja Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) docente, hidroģeoloģe Aija Dēliņa, par apkārtnes ģeoloģiju un aizsargājamajiem dabas objektiem - Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, biedrības "Ziemeļvidzemes ģeoparks" valdes priekšsēdētājs, ģeologs Dainis Ozols. Savukārt LU Ģeoloģijas muzeja speciālists, paleontologs Māris Rudzītis asistēja iepriekšminētajiem ekspertiem un pasākuma otrajā daļā izpētīja ap ūdensrijēju iztekām esošos dolomītu atsegumus un to nobiras, pēc fosīlijām nosakot, ka šajā vietā atsedzas augšdevona Daugavas svītas ieži. Līdz šim bija vairākas versijas un neskaidrības par konkrētajiem iežiem, par to piederību noteiktai svītai.
Gada ģeoloģiskā objekta pasākuma ietvaros hidroģeoloģe Aija Dēliņa un LU ĢZZF Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra zinātniskais asistents Jānis Bikše demonstrēja hidroģeoloģisku zinātnisko eksperimentu - "trasera" testu (tracer test). Šī testa ietvaros Korkuļu strautā augšpus ūdensrijējiem tika ievadīta videi nekaitīga fluorescējoša viela, iekrāsojot upes ūdeni spilgti zaļu, lai izpētītu kur šie ūdeņi nāk atkal virszemē un pēc cik ilga pazemē pavadītā laika. Pēc 2 stundām un 25 minūtēm iekrāsotie ūdeņi sāka izplūst Korkuļu strauta lejtecē - Lauceses upītes sāngravā un pamatkrastā.

Ar speciālu vielu iekrāsotais ūdens čalodams tek uz ūdensrijējiem.

... Lasīt tālāk »

Pasākums pie gada objekta – 17.maijā!

Gada ģeoloģiskā objekta izglītojošais pasākums - kā katru gadu maijā. Šogad pie Korkuļu sausgultnes un ūdensrijēja, Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā, 17. maijā, plkst. 10:00.

Gada objekts atrodas ļoti tuvu Aizkraukles pilsētai, netālu no Daugavas kreisā krasta un Pļaviņu HES. Tas ir viegli sasniedzams un apskatāms. Pasākuma ietvaros Latvijas Petroglifu centra un Latvijas Universitātes speciālistu brīvdabas lekcija un atbildes uz interesentu jautājumiem par dabu, ģeoloģiju un izpētes lietām.
Korkuļu ūdensrijējs kopā ar sausgultni ir rets ģeoloģisks un hidroloģisks objekts. Nelielā Korkuļu upīte aiztek pazemē un pēc apmēram puskilometra iztek Lauceses (Lauces) upītes pamatkrastā. Kopš 2001.gada Korkuļu sausgultnei ar pazemes upi ir valsts aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa statuss, tā ir arī Eiropas nozīmes – Natura 2000 vieta.
Korkuļu ūdensrijējs atrodas Daugavas kreisā krasta pietekas Lauceses (Lauces) upītes tuvumā netālu no Jaunjelgavas – Jēkabpils šosejas iepretim Aizkraukles pilsētai. Tas ir samērā populārs tūrisma objekts. Gada nominācija piešķirta ar mērķi rosināt šī objekta sakopšanu (kas jau veikta Lielās talkas ietvaros) un izpēti, kā arī vispār pievērst sabiedrības uzmanību Latvijā reti sastopamiem ģeoloģiskiem veidojumiem – ūdensrijējiem un sausgultnēm. Līdzīgi objekti atrodas tikai dažviet Daugavas krastos, Gaujienas, Ieriķu un Līgatnes apkārtnē.
LPC organizēto Korkuļu ūdensrijēja nominēšanu par Latvijas 2014. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Dabas aizsardzības pārvalde, Jaunjelgavas novada dome un Dabaszīmes.lv.
Tikšanās vieta 17.maija rītā ir bijušo Zeltiņu māju ceļa gals ar norādes zīmi uz Korkuļu sausgultni un ūdensrijējiem. Tā sasniedzama braucot no Aizkraukles puses, pēc HES aizsprosta šķērsošanas, no pirmā T-veida krustojuma jābrauc pa šoseju aptuveni 1 km uz austrumiem (Seces virzienā), kur būs redzama norādes zīme uz 2014.gada ģeoloģisko objektu. Tiekamies pie dabas Sēlijā! Aicināts ikviens!

Afiša: Juris Metums (LPC) ... Lasīt tālāk »