Latvijas Petroglifu centrs

Gada objekts 2009



Gada ģeoloģiskais objekts 2009 - Sikšņu klintis

A. Grīnbergs, D. Ozols, M. Rudzītis

Latvijas Petroglifu centrs jau otro gadu popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas pieminekļus nominē Gada ģeoloģisko objektu. Par 2009.gada ģeoloģisko objektu izvēlētas Sikšņu klintis - dolomīta atsegums Gaujas kreisajā krastā, Alūksnes rajona Virešu pagastā. Sikšņu klintīs - ainaviskā Gaujas senlejas stāvkrastā līdz 8 m augstā kraujā atsedzas dolomīti ar kramainu dolomītu (silicītu) starpslāņiem. Tas ir Daugavas svītas dolomīta atsegums, Buregu slāņu faciālais stratotips.

Daugavas svīta ir reģionāla starptautiskas stratigrāfiskās vienības augšdevona Franas stāva sastāvdaļa. Pati Daugavas svīta iedalās 5 daļās - Porhovas, Svinordas, Ilmeņa, Buregu un Altovas slāņos. Slāņu nosaukumi nāk no Krievijas vidienes, kur to raksturīgie atsegumi atsedzas upju un Ilmeņa ezera krastos.

Gaujas senlejas posms Virešu apkārtnē ir īpašs ar to, ka Gauja strauji laužas cauri ģeoloģisko laikmetu nogulumiem nonākot arvien senākās slāņkopās. Iemesls straujajai iežu vecumu maiņai upes krastos ir vēl joprojām aktīvā Rīgas - Pleskavas lūzumu zona, kuras ziemeļu mala notiekot retām un nelielām, bet garajā ģeoloģiskajā laikā neskaitāmi daudzskaitlīgām, zemestrīcēm aizvien ceļas augšup. Tā kopš paleozoja pirmsākumiem lūzuma malas vertikāli nobīdījušās vairāk kā par 500 m. Dolomīti Sikšņu klintīs ir relatīvi jaunākie - „tikai" kādus 375 miljonus gadu seni. Nogulumi sākotnēji veidojušies kā kaļķainas dūņas tropiskas jūras seklūdenī, kur mājojuši dzīvnieki ar krama skeletiem - sūkļi un sūneņi. Laika gaitā, sāļu jūras ūdeņu ietekmē, kaļķakmeņi pārvērtušies dolomītos, bet no sūkļu un sūneņu „kauliem" izveidojušies kramainu dolomītu, silicītu starpslāņi ar sīku spožu kvarca kristāliņu drūzām. Šī ir viena no ļoti retajām vietām Latvijā, kur kvarcs sastopams drūzu veidā. Neparastie kvarca drūzu attēli iekļauti plakātā un brošūrā „Latvijas minerāli un ieži" (2008).

Nedaudz lejpus Sikšņu klintīm Gaujas pietekas Vizlas krastos atsedzas Ilmeņa un Buregu slāņi, bet Gaujas labā krasta Lejasbindu kraujā - Porhovas un Svinordas slāņi - galvenokārt dolomīti un merģeļi. Pie Virešiem Randātu, Tilderu un citās klintīs atsedzas par 5 -10 miljoniem gadu senākie Salaspils un Pļaviņu svītu dolomīti un merģeļi. Lejpus Vidzemes šosejas tilta atsedzas ne vien dolomīti, bet arī Amatas svītas smilšakmeņi. Devona ieži Gaujas krastos veido lēzenus izliekumus, bet Amatas svītā ģeoloģiski senā pagātnē ir izveidojušies izskalojumi, kuros ieslīdējuši augstāk iegulošo dolomītu blāķi.

20. gs. 50.-70. gados Gaujas krastu atsegumus pētīja ievērojamie ģeologi Pēteris Liepiņš, Viktors Grāvītis un Vitālijs Sorokins. Viņiem mēs varam pateikties par mūsu rīcībā esošajām Gaujas atsegumu ģeoloģijas zināšanām. Gaujas krastu atsegumi mūsdienās jo īpaši nozīmīgi tāpēc, ka Daugavas svītas stratotips - Oliņkalns pie Pļaviņām šobrīd ir appludināts un pētījumiem nepieejams.



                  Kvarca drūza.                                                                          Foto: Dainis Ozols, 2008.


Dziļā un plašā Gaujas senleja šai posmā ir zem ledāja tekošo kušanas ūdeņu izskalota, bet pāreja upes gultnē no cietākajiem dolomītiem uz mīkstākajiem smilšakmeņiem veido virkni krāču un straujteču, pazīstamākās no kurām ir Sikšņu krāces. Gaujas un tās pieteku atsegumi ir valsts nozīmes ģeoloģiskie dabas pieminekļi un ietilpst aizsargājamā ainavu apvidū - Natura 2000 teritorijā „Ziemeļgauja". Diemžēl atsevišķās vietās pie Vidagas ciemata Sikšņu klinšu apkaime ir stipri piemēslota.



          Sikšņu klintis pavasarī.                                                                          Foto: Andris Grīnbergs, 2009.

LPC organizēto Sikšņu klinšu nominēšanu par Latvijas 2009. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija un Virešu pagasta padome, kas gada gaitā organizēs izglītojošus pasākumus un talkas unikālā dabas veidojuma sakopšanai.


      Gauja pie Sikšņu klintīm ievziedu laikā.                                                Foto: Andris Grīnbergs, 2009.