Viens no Latvijas visievērojamākajiem dižkokiem - Ķelderu dižliepa līdz šim tikpat kā nezināma aug biezos brikšņos gandrīz Valmieras – Inčukalna šosejas malā.
Stalta un kupla Ķelderu dižliepa aug mazapdzīvotā apvidū. Foto: A.Grīnbergs.
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija 2011.gada 29.maijā apsekoja tikpat kā nevienam nezināmu milzu dižliepu Raiskuma pagastā netālu no Bauža ezera. Tā aug Ķelderu purva tuvumā, neapdzīvotās Ķelderu viensētas malā, tikai ap 200 metrus no Inčukalna - Valmieras šosejas.
Lai izpētītu un izmērītu dižliepu nācās vispirms pie tās tikt. Brikšņi bija tādi, ka cauri grūti izspraukties, kur nu vēl to nofotografēt. Kādu laiciņu pastrādājām dižkokam par labu atbrīvojot to no apkārt esošiem džungļiem. Neapdzīvotajā apvidū visu pamazām pārņem mežs, arī liepa visapkārt ieaugusi lielākos un mazākos kokos un krūmos.
Attīram dižliepu no apkārt saaugušiem brikšņiem un pašas kritušo zaru jūkļa. Foto: A.Grīnbergs.
Ievērojamā liepa ir trīsžuburu koks, kam zemākais atzarojums sākas ap metra augstumā. Dižkoka mērījums šādā gadījumā jāveic šaurākajā stumbra vietā - 0,5 m augstumā. Apkārtmērs ir varens - precīzi 8,00 m. Tā neapšaubāmi ir arī viena no interesantākajām un kuplākajām Latvijas liepām, kas potenciāli – iekārtojot taku un norāžu zīmes, varētu kļūt par ļoti labu tūrisma objektu.
Ekspedīcija pie dižliepas jau pēc tās apkopes un mērījumu veikšanas. Foto: A.Grīnbergs.
Ķelderu dižliepa pašreiz ir otra dižākā liepa Latvijā. Pirmajā vietā jau daudzus gadu desmitus atrodas izcilā Valdemārpils Elku liepa Talsu novadā, kuras apkārtmērs ir 8,5 metri. Savukārt trešā vietā ir Aucenieku liepa Kuldīgas novadā ar 7,9 m apkārtmēru. Ķelderu dižliepa ir dižākā liepa Vidzemē, otrā vietā šajā reģionā atstājot Limbažu novadā pie Kaijciema augošo Skomaku Elk
... Lasīt tālāk »
Šogad par gada ģeoloģisko objektu izvēlēts Zemgalē, Bauskas novada Vecsaules pagastā esošais Kulšēnu sēravots. 19.maija pēcpusdienā pie tā notika izglītojošs pasākums, kas pulcināja vairāk nekā 50 dalībniekus. Klātesošie bija gan Vecsaules pagasta iedzīvotāji, gan tālāki atbraucēji no Bauskas, Rīgas, Ķemeriem, Siguldas un citām Latvijas vietām.
Kulšēnu sēravots - lielākais avots Latvijā. Foto: A.Grīnbergs, 2011.
Pirmoreiz gada ģeoloģiskā objekta pasākums bija dziesmots. Sanākušos ar latviešu tautas dziesmām un koklītes skaņām priecēja Vecsaules pagasta folkloras ansamblis „Vecsaule” Sarmītes Zanderes vadībā. Sanākušajiem bija iespēja noklausīties nelielu brīvdabas lekciju par Zemgales ģeoloģiju un Kulšēnu sēravotu, Latvijas Petroglifu centra un Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja ekspertiem uzdot jautājumus un saņemt speciālistu atbildes, kā arī novērot kā tiek mērīts milzīgā avota izplūdes apjoms.
Vecsaules pagasta folkloras ansamblis "Vecsaule". Foto: A.Grīnbergs, 2011.
Tagad uz Kulšēnu sēravotu dabā iezīmēts labākais nokļūšanas ceļš. Līdz šim uz šo dabas objektu interesenti devās no dažādām pusēm, un dažas no tām bija neērtas gan nācējiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. Tādēļ tagad iekārtots piemērotākais ceļš uz avotu. Tas sākas no Ozolaines ciema centra, kur galvenās ielas malā ir pirmā norādes zīme, kas novietota pie sānceļa, kurp jāiegriežas. Tālāk, vietā, kur ciema apbūve beidzas, ir otra norāde, kuras tuvumā iespējams novietot automašīnas. Uz avotu aiz šīs zīmes jāiet vēl pārsimts metru, pa jaunu tiltiņu jāšķērso nelielais Avotgrāvis, un tad jau turpat pļavā redzama dabas aizsargājamā objekta zīme un aiz tās liela ieplaka, kur izplūst milzīgais avots. Jaunās norāžu zīmes izgatavojuši Ozolaines pamatskolas skolēni Aivara Ķērpja vadībā.
Pasākums pie Gada ģeoloģiskā objekta - Kulšēnu sēravota
2011. gada ģeoloģiskais objekts atrodas Zemgalē – Bauskas novada Vecsaules pagastā. Tur līdzenumā uz ziemeļaustrumiem no Ozolaines ciema, ap 300 metrus no Kulšēnu mājām atrodas lielākais avots Zemgalē un, iespējams, visā Latvijā.
Kulšēnu sēravots ziemas vidū. Foto: A.Grīnbergs, 2011.
Ir izteikts arī pieņēmums, ka tas ir lielākais sēravots Latvijā. Kulšēnu jeb Ozolaines sēravots izplūst Iecavas pietekas – Avotu grāvja labā krastā, mitras pļavas vidū, 7 x 15 metrus plašā iedobē. Pirmoreiz milzīgo avotu apzinājis dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis 1920.gados. Kopš 2001.gada tas ir aizsargājamais dabas piemineklis.
Kā jau tradicionāli, pie gada ģeoloģiska objekta pavasarī notiek izglītojošs pasākums. Šogad pie Kulšēnu sēravota tas notiks 19.maijā (ceturtdiena) pulksten 14.00. Aicināti visi interesenti. Pasākuma ietvaros Latvijas Petroglifu centra un Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja speciālisti stāstīs par Zemgales ģeoloģiju, sēravotiem, un tiks veikts arī milzīgā avota ūdens izplūdes mērīšanas paraugdemonstrējums.
Latvijas Petroglifu centra organizēto Kulšēnu sēravota nominēšanu par Latvijas 2011. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Bauskas novada dome un Bauskas Tūrisma informācijas centrs.
Jau 2010.gada rudenī Valsts Mežu dienesta Kultūras mantojuma apzināšanas projektā, kas notika Ziemeļvidzemē, Pededzes pagasta inventarizētājs Igors Ņikitins sniedza ziņas, ka atrasts ļoti liels dižakmens Vīndedžu karjerā. Milzīgais akmens, kas nesen karjerā atrakts, pēc aptuveni noteiktiem izmēriem, solījās būt viens no lielākajiem Latvijā.
Dižakmens atrodas karjerā netālu no ceļa. Foto: Andris Grīnbergs, 2011.
Tā kā Pededzes pagasts ir ļoti tālu no Rīgas, un drīz pēc ziņu saņemšanas iestājās sniegota ziema, kad akmeņu pētījumi stipri sarežģīti, līdz šim ekspertiem jaunatklājumu nebija izdevies novērtēt. 2011.gada 8.maijā Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija, saskaņojot apmeklējumu ar robežsardzi, jo dižakmens atrodas tiešā Eiropas Savienības robežas tuvumā, veica dižakmens apsekošanu un uzmērīšanu.
Lai arī pirmās ziņas par dižakmens izmēriem izrādījās pārspīlētas, tomēr neapšaubāmi jaunatklātais dabas objekts ir ievērojams savos izmēros. Sarkanā granīta akmens virszemes daļas augstums ir 3,0 metri, garums 6,9 m, platums 5,0 m, bet aprēķinātais tilpums 52 kubikmetri.
Karjera vidē akmens izskatās, ka atrodas zilas lagūnas krastā. Foto:
Andris Grīnbergs, 2011.
Jaunatklātais Vīndedžu dižakmens šobrīd ir 10.lielākais akmens Latvijā. Pirms tā kā varenāki ir Nīcgales dižakmens, Radžu (Brodu) dižakmens, Velna Skroders, Vandzenes (Tilgaļu) dižakmens, Krauju jūrakmens, Ķīļu Velnakmens, Jušu (Zviedru) dižakmens, Kapsēdes dižakmens un Seimaņu dižakmens.
Dižakmeni šķeļ plaisa, un tā pilnīga atrakšana nebūtu vēlama. Foto:
Andris Grīnbergs, 2011.
Iznākusi grāmata „Latvijas ūdenskritumi un krāces”
Martā ir labākais leduskritumu laiks. Vismaz šoziem, kad bija sasnidzis ļoti biezs sniegs, noteikti. Sākoties kušanai, pa dienu kūstot, pa nakti sasalstot, ir apstākļi, kas visu ziemu veidojušos leduskritumus padara skaisti krāsainus un daudzveidīgus. Tagad ir to maksimums gan skaistuma, gan izmēru ziņā. Drīz nāks pavasaris un tad leduskritumu krāšņumu nomainīs pamatīgi pali un sāksies labākais ūdenskritumu laiks.
Grāmatā ir apjomīgs materiāls par mūsu izcilāko ūdenskritumu Ventas rumbu. Foto: A.Grīnbergs, 2010.
Šajā laikā ir iznākusi grāmata „Latvijas ūdenskritumi un krāces” (Andris Grīnbergs, 2011.g., izdevniecība „Trīsdesmit seši”). Tajā atrodama plaša informācija par Latvijas ūdenskritumiem – kādi tie ir, kur atrodas, kā un kad vislabāk tos apskatīt un citas ziņas.
Abavas rumba no neparastāka skatu punkta. Foto: A.Grīnbergs, 2010.
Dodoties dabā noderīgs būs arī grāmatā atrodamais sezonālo ūdenskritumu un leduskritumu saraksts un iedvesmojošs foto materiāls par tiem. Pirmoreiz pilnībā apkopota informācija arī par visiem zudušajiem Latvijas ūdenskritumiem, un diemžēl tādu mums ir daudz. Lielākie zaudējumi ir zem triju Daugavas elektrostaciju ūdenskrātuvēm, kur zudušais Staburags un populārais Pērses ūdenskritums ir tikai paši slavenākie objekti.
Rumbas ir ne tikai Ventai un Abavai. Mazāk populāra ir Valgales rumba. Foto: A.Grīnbergs, 2010.
Grāmatā publicēts gandrīz 200 Latvijas upju krāču sar
... Lasīt tālāk »
Mūsu biedrības pirmsākumi saistās ar 1995.gada decembri, kad novērtējot sabiedriskās organizācijas nodibināšanas iespējas, tika izveidots Latvijas Dabas pētniecības fonds (LDPF). Tas bija pirms vairāk nekā 15 gadiem. Kā LDPF nozīmīgākais darbu rezultāts zināma Latviešu pirmā polārā ekspedīcija Špicbergenā 1996.gadā, kas guva plašu rezonansi un tika atspoguļota uz avīžu pirmajām lapām un TV ziņu izlaidumos. 2005.gada nogalē sabiedriskās organizācijas, atbilstoši valdības lēmumam, bija jāpārveido par biedrībām vai nodibinājumiem. Tad veicot izmaiņas statusā, nomainījām arī nosaukumu, uz īsāku, tādu, ko nejauktu ar citām organizācijām, un, kas pats par sevi liecinātu par darbības jomu. Tā tapa biedrība Latvijas Petroglifu centrs (LPC). Mūsu aktivitātes un panākumi redzami mājas lapā, kas tika izveidota 2008.gada janvārī, un pašreiz redzamā jau ir otrā versija, kas aizstāja iepriekšējo 2010.gada decembrī. Tajā ikviens var iepazīties ar LPC veikumu un iegūt daudz noderīgas ziņas par Latvijas dabu un kultūras mantojumu. Šogad 26.februārī atzīmējot Latvijas Petroglifu centra 5 gadu aktīvās darbības gaitas, pulcējāmies Farmācijas muzeja telpās, skatot bilžu prezentācijas atskatījāmies uz pēdējos gados paveiktajām ekspedīcijām un projektiem, un domājām ko un kā darīt šosezon. Pasākumā piedalījās LPC biedri, draugi un atbalstītāji, iepriekšējo gadu projektu dalībnieki un citi viesi.
Latvijas Petroglifu centra darbu prioritātes 2011.gadā būs Vidzemes robežakmeņu meklējumu un pētījumu turpinājums, aktīva sadarbība ar Ziemeļvidzemes Ģeoparku un plānojam arī veikt ekspedīcijas uz Kurzemi, Sēliju, Latgali, Lietuvu un Igauniju.
Ekspedīcijā pētām Kārklu dores priedi Dundagas pagastā. Foto: Andris Grīnbergs, 2010.
2011. gada ģeoloģiskais objekts izvēlēts Zemgalē – Bauskas novada Vecsaules pagastā. Tur līdzenumā uz ziemeļaustrumiem no Ozolaines ciema, ap 300 metrus no Kulšēnu mājām atrodas lielākais avots Zemgalē un, iespējams, visā Latvijā. Kulšēnu jeb Ozolaines sēravots izplūst Iecavas pietekas – Avotu grāvja labā krastā, mitras pļavas vidū, 7 x 15 metrus plašā iedobē. Pirmoreiz milzīgo avotu aprakstījis jau dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis 1920.gados. Plašāk Kulšēnu sēravots dažādā literatūrā parādās diezgan reti un tikai pēdējos 10 gados. Ir izteikts arī pieņēmums, ka Kulšēnu sēravots ir lielākais sēravots Latvijā. Kopš 2001.gada tas ir aizsargājamais dabas piemineklis un ap to izveidotā aizsargājamā teritorija ir nedaudz lielāka par 20 hektāriem. Iepriekšējos gados īpaši izvēlētie ģeoloģiskie objekti bija smilšakmens un dolomīta atsegumi Vidzemē – populārās Neļķu klintis Salacas krastā pie Mazsalacas (2008.gadā) un Sikšņu klintis pie Gaujas Virešu apkārtnē (2009.gadā), bet pērn gada ģeoloģiskais objekts bija Virsaišu ūdenskritums Kurzemē, pie kura tika izveidota dabas taka. Latvijas Petroglifu centra organizēto Kulšēnu sēravota nominēšanu par Latvijas 2011. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Bauskas novada dome un Bauskas Tūrisma informācijas centrs. Maijā, kā jau tradicionāli, pie gada ģeoloģiska objekta tiks organizēts izglītojošs pasākums.
Kulšēnu sēravots 2007.gada rudenī. Foto: Andris Grīnbergs.
Kulšēnu sēravots 2011.gada janvārī. Foto: Andris Grīnbergs.
2010.gada Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijās pa Vidzemi lielu uzmanību pievērsīsim senajiem muižu robežakmeņiem. Pētīsim tos un pēc senām kartēm meklēsim pazudušos. Vēl daudzviet mežos un pļavās atrodami akmeņi ar robežzīmēm, kas norāda 200 un vairāk gadu senas robežas. Dažkārt ir tā, ka pa kādreizējo pils novadu vai muižu robežām vēlākos gados nospraustas pagastu robežas. Vietām šos kultūras mantojuma objektus apdraud mežizstrāde un nepieciešams nodrošināt robežakmeņu aizsardzību.
Robežakmens izpēte Limbažu novada mežos. Foto: Agnese Krauze, 2010. Jau pavasarī un vasaras sākumā pētīti robežakmeņi Turaidas apkārtnē, Limbažu novada mežos un Smiltenes tuvumā. Limbažu pusē starp Katvariem un Viļķeni atklāti arī vairāki līdz šim nezināmi robežakmeņi, kas iezīmē vairāk nekā 250 gadus senu robežu. Vidzemes robežakmeņu izpēti atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Virsaišu ūdenskritums tika nominēts par 2010.gada ģeoloģisko objektu, un, kā jau ierasts pavasarī - 1.maijā pie tā notika izglītojošs pasākums un talka dabas veidojuma sakopšanai. Kopš tās dienas Latvijā ir par vienu jauku dabas taku vairāk.
Uz Virsaišu ūdenskritumu, kas atrodas Kurzemē, Talsu novada Abavas pagastā, Virbupes labā krasta pietekā netālu no Virsaišu mājām, tagad ved ap 1 km gara dabas taka. Tās sākums atrodas aiz stādu audzētavas „Mazsili", kas ir Stendes - Sabiles šosejas malā. Ar sarkanu punktējumu marķētā taka piemērota nelielam pārgājienam pie dabas. Ir izvietotas norāžu zīmes un stends atpūtas vietā pie ūdenskrituma. Izejot taku var iepazīt ne tikai skaisto, 1,7 m augsto ūdenskritumu, bet arī civilizācijas maz ietekmētu dabu nelielā strauta krastos, kur ir īsta bebru paradīze.
Skats uz Virsaišu ūdenskritumu. Foto: Andris Grīnbergs, 2010.
Latvijas Petroglifu centra organizēto Virsaišu ūdenskrituma
... Lasīt tālāk »
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija 2009. gada aprīlī, kopīgi ar Iecavas novadpētnieku Ēvaldu Kivilandu Bauskas rajona Iecavas novadā, pie pamestajām Žigļu mājām atklāja līdz šim nezināmu krustakmeni. Akmens bija melioratoru nedaudz pārvietots, apgāzts un gandrīz aprakts. Ekspedīcijai akmeni izdevās atrakt, un konstatēt, ka tā apakšpusē atrodas ļoti vērtīgs un Latvijā līdz šim neredzēts iekalums. Tas izkalts vairogveida padziļinājumā, reljefi izkaļot krustu un gada skaitli „1780”. Ir ziņas, ka kādreiz tajā vietā, gar mazās Jāņupītes krastu, bijusi iezīmēta robeža starp muižām, un, tādēļ, domājams, ka jaunatklātais Žigļu krustakmens uzskatāms par senu robežakmeni. Mūsdienās tas atrodas Iecavas novada ziemeļaustrumu galā, Jāņupītes labā krastā, pļavā 150 metrus no neapdzīvotajām Žigļu mājām. Tuvākā nākotnē unikālais krustakmens ņemams valsts aizsardzībā, kā arī būtu nepieciešams meliorācijas apgāzto, ap 3 tonnas smago akmeni apgriezt ar iekalumu uz augšu un labiekārtot tam pieeju, uzstādot norāžu un informatīvās zīmes, jo šis akmens neapšaubāmi kā savdabīgs vēstures piemineklis būtu interesants tūristiem.
Latvijas
Petroglifu centra ekspedīcija 2008. gada decembra nogalē apmeklējot
Limbažu rajona Liepupes pagastu, pilnīgi nejauši pie Porku mājām atklāja
līdz šim nezināmu dižbērzu. Bērzi par dižkokiem uzskatāmi, ja to
stumbra apkārtmērs 1,3 metru augstumā pārsniedz 3 metrus. Pārsteidzoši,
bet uzkalnā pie Porku mājām, netālu no Liepupes - Limbažu ceļa, augošā
bērza apkārtmērs ievērojami pārsniedza šo atzīmi. Porku dižbērza
apkārtmērs ir 3,68 m, un tas to ierindo 4.resnākā dižbērza godā. Visresnākais
bērzs Latvijā - Sausupju dižbērzs aug Tukuma rajona Smārdes pagastā
netālu no Valguma ezera, un tā apkārtmērs sasniedz 4,4 metrus. Porku
dižbērzs izrādās ir visievērojamākais bērzs Vidzemē, jo trīs izcilākie
aug Kurzemē. Tas atrodas Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāta teritorijā.
Jaunatklātais
Porku dižbērzs Liepupes pagastā. Foto: Andris Grīnbergs,
2008.
2008.gada
14.augustā veicot divu jau iepriekš zināmu vēsturisku krustakmeņu
apsekošanu Aizkraukles rajona Mazzalves pagasta Kankaļu kapsētā,
Latvijas Petroglifu centra akmeņu pētnieki apzināja līdz šim nezināmu
krustakmeni. Veicot atraduma izpēti, izrādījās, ka tas nebūt nav parasts
sens kapakmens.
Atrašanas brīdī zemes
virspusē bija saskatāma tikai apmēram 10 centimetrus augsta akmens
virspuses spicīte. Pāri tai bija izaugušas garas zāles, un jau pasen
pārkritis bērzs. Izmēros nelielo akmeni atbrīvojot no tam virsū
uzkritušā bērza pa pusei satrunējušām paliekām un attīrot virsū
uzaugušās velēnas un apsūnojumu, atklājās sens iekalums akmens sānmalā.
Tā izpētes laikā tika noskaidrots, ka akmenī rūpīgi iekalts krusts un
visai pagarš vēstījums par nelielās Kankaļu kapsētas izveidošanu
1814.gadā.
Par Kankaļu kapsētas
apkārtni zināms nostāsts, ka Mēra laikā izmiruši visi novada
iedzīvotāji, un dzīva palikusi tikai Kankaļu māju saimnieka meita, kuru
apprecējis franču kareivis Pantalons, kas pēc nodarbošanās bijis
akmeņkalis, un domājams, gan izveidojis kapsētu, gan izkalis unikālo
Mēra akmeni (atradies pēc 25.gadu pazušanas un tagad atrodas Brīvdabas
muzejā Rīgā), gan šo kapsētas dibināšanas akmeni un, iespējams, arī vēl
citus Kankaļu
... Lasīt tālāk »
Šogad Latvijas
Petroglifu centrs veic sistemātisku Liepājas rajona akmeņu izpēti. Pēc
platības lielākajā Latvijas rajonā aptverot katru tā pagastu, pētījumu
sezonas laikā iecerēts apzināt visus dižos un kultūrvēsturiskos akmeņus.
Tiks pētīti gan zināmie dižakmeņi, robežakmeņi, bļodakmeņi,
bedrīšakmeņi, un citi ar kaut ko nozīmīgi akmeņi, gan meklēti arī jauni,
līdz šim nezināmi. Jau aprīļa sākumā notika pirmā ekspedīcija Medzes,
Vērgales un Dunalkas pagastā.
Pārsteidzoši, bet
ekspedīcijas pirmajā dienā - 2008.gada 5.aprīlī - Medzes pagastā tika
atklāti divi jauni bedrīšakmeņi. Viens no tiem līdz šim bija pazīstams
kā dabas un tūrisma objekts - Kapsēdes Rudais akmens. Tagad noskaidrots,
ka šī akmens virsmā jau pirms mūsu ēras cilvēki ieveidojuši daudzas
bedrītes. Turpat Medzes pagastā, netālu no Kalnmaļu (Mātras) pilskalna
tai pašā dienā tika apzināts akmeņkaļu bojāts dižakmens pie Odziņu
mājām, un arī tā virsmā tika atrasta ieveidota pārliecinošas formas
bedrīte. Kapsēdes Rudais bedrīšakmens un Odziņu bedrīšakmens ņemami
valsts aizsardzībā kā arheoloģijas pieminekļi.
Liepājas rajona
dižakmeņu izpēti finansē Latvijas Vides aizsardzības fonds, bet
kultūrvēsturisko akmeņu izpēti - Valsts Kultūrkapitāla fonds. Rajona
dižo un vēsturisko akmeņu izpēti atbalsta arī Liepājas rajona padome un
Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Liepājas rajona
nodaļa. Pēc Liepājas rajona akmeņu izpētes beigām informācija būs
atrodama LPC mājas lapā.
