Šogad turpinās Latvijas Petroglifu centra Vidzemes robežakmeņu apsekošanas un izpētes projekts, kas aizsākās pagājušā gadā. Mežainos apvidos atrodamie robežakmeņi vieglāk uzmeklējami pavasarī un rudenī. Arī šogad jau ir izdevies atrast ne mazums līdz šim nezināmus senos robežakmeņus, noskaidrot jaunas nianses par robežu iezīmēšanu un pārmantošanu no paaudzes paaudzēs, no vieniem laikiem un administratīviem iedalījumiem uz citiem, turpinoties jaunām robežām pa veco vietām.
Raiskuma pagasta mežos Bauža ezera apkārtnē maija beigās tika pētīti kopumā četri robežakmeņi, kas iezīmē 1653.gadā liktu robežu. Ekspedīcijas gaitā šajā apvidū papildus diviem jau zināmiem 17.gadsimta robežakmeņiem, tika atrasti vēl divi līdz šim neapzināti senie robežakmeņi. Uzskatām, ka šis senās robežas posms, kurā zināmi četri 358 gadus senās robežas akmeņi būtu valstiski aizsargājams kā kultūras mantojuma objekts. Pašlaik to var apdraudēt mežizstrādes darbi. Būtiski atzīmēt, ka šie ir vieni no senākajiem zināmajiem Vidzemes robežakmeņiem!
Jaunatklāts ļoti sens robežakmens
Bauža ezera tuvumā. Foto: Andris Grīnbergs.
Alūksnes novadā maijā tika pētīti divi jau krietni sen zināmi un pat kā tūrisma objekti visai populāri senie robežakmeņi – Mārkalnes mežu robežakmens no 1800.gada, kas gan grūti sasniedzams, un Silenieku krustakmens, kas visai daudz literatūrā aprakstīts un mūsdienu kartēs bieži atzīmēts. Silenieku krustakmens iekalums ir datēts ar 1782.gadu, kas ir laiks, kad Latgale iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Šis robežakmens esot bijis kā robežzīme starp guberņām, it kā arī pirms tam starp Krievijas, Polijas un Zviedrijas valstīm, un vēlākos gados kā robeža starp trim vietējām muižām. Akmens virsmā atrodams arī kāds jaunāku laiku iekalums, kas līdz šim robežakmens pētījumos nav minēts – 2.pasaules kara laikā – akmens virsmas austrumu malā veikts pavājš gada skaitļa 1944 un viena slāvu alfabēta burta „Ш” iekalums. Tas izdarīts respektējot vecos iekalumus un tos neskarot.
Pavasarī ļoti sekmīga bija Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija uz mežainu apvidu starp Meņģeli, Sausnēju un Iršiem. Tu
... Lasīt tālāk »
Augusta vidū Seno kulta vietu apzināšanas projekta (Cult Identity) Kurzemes reģiona darba grupa Grobiņas novada Medzes pagastā devās apsekot Odziņu bedrīšakmeni. Tas pēc savas būtības kā objekts ietver sevī gan dabas vērtības, gan senvēstures liecības, gan arī ir skarbs liecinieks senāk notikušai dabas postīšanai, jo no dižakmens sāna jau pasen bija atšķelts paliels gabals. Diemžēl 2011.gadā situācija izrādās pārsteidzoša – ievērojamais akmens ir aprakts.
Odziņu bedrīšakmens tika atklāts 2008.gadā Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijā, kas togad Liepājas rajonā apzināja visus ievērības cienīgos akmeņus. Tika apsekoti un pētīti gan dižakmeņi, gan visa veida kultūrvēsturiskie un arheoloģiskie akmeņi. Projekta pētījumu gaitā tika atklāti arī vairāki līdz tam nezināmi senie kulta akmeņi, viens no tiem bija arī Odziņu bedrīšakmens.
Pie Medzes pagasta Odziņu mājām, lauka vidū esošais dižakmens togad tika pētīts un atklāts, ka tas ir ne vien izmēros pietiekami liels (6 kubikmetri – vietējas nozīmes dižakmens), bet arī nozīmīgs kā sena kulta vieta. Akmens atrašanās vieta ir Kalnmaļu pilskalna un senpilsētas vietas tiešā tuvumā. Akmens jau senāk bija pamatīgi bojāts. Tā dienvidu puse, apmēram trešdaļas apjomā bija nošķelta un aizvesta, atstājot tikai atlūžņus. Vēl pāri visam akmenim, kā mēģinot nošķelt vēl trešdaļu, bija iekalta 3,8 m gara, 5 cm plata un 8 cm dziļa rieva, kuras vienā galā pa rievas vietu vēl ieurbti 13 urbumi. Kopumā tas viss liecināja, ka šis akmens ir daudz cietis, bet tomēr vēl saglabājies. Veicot izpēti akmens virsmas ziemeļpusē uzreiz tika pamanīta izcilas kvalitātes senā bedrīte 7 cm diametrā. Vēlāk pētniekiem izdevās konstatēt, ka šādas bedrītes akmens virsmā ir vēl daudz vairāk. Drīz pēc akmens izpētes informācija tika iesniegta Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI) ar mērķi seno kulta vietu ņemt valsts aizsardzībā. Inspekcijas pārstāvji pēc kāda laika senvietu apsekoja un atzina, ka tā būtu aizsargājama.
Odziņu bedrīšakmens 2008.gada pavasarī. Foto: Andris Grīnbergs, 2008.
Tomēr neskatoties uz visu iepriekš
... Lasīt tālāk »
Lielā daļā Latvijas – Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē šovasar tiek realizēts Seno kulta vietu izpētes projekts (Cult Identity). Zemgales plānošanas reģionā projekta pētnieciskos darbus veic Latvijas Petroglifu centrs. Zemgales plānošanas reģiona pārraudzībā ir Dobeles, Jelgavas, Bauskas, Aizkraukles un Jēkabpils rajonu teritorijas, kurās līdz jūlija beigām notikušas jau 5 ekspedīcijas.
Ekspedīciju mērķis ir apsekot senās kulta un mitoloģiskās vietas, novērtēt to pašreizējo stāvokli un izvērtēt cik no tām būtu interesantas kā potenciāli tūrisma objekti. Tiek domāts par to, vai senā kulta vieta, piemēram, kāds Velnakmens vai Upurozols ir saistošs ceļotājiem kā apskates objekts, vienlaikus izvērtējot vai plašāka apmeklētība objektam nevar būt nevēlama. Katrs šajā projektā apsekotais objekts vienlaicīgi tiek novērtēts no vēsturiskā, dabas un tūrisma viedokļa. Starp objektiem ir gan ļoti populāri (piemēram, Ķeveles avoti un Meļķitāru Muldakmens), gan arī maz zināmi un tikpat kā neapmeklēti, kas paslēpušies dziļos mežos, purvos un citās grūti pieejamās vietās. Pirmā ekspedīcija notika Jelgavas un Dobeles apkārtnē. Kā viens no interesantākajiem novērojumiem – Ķeveles avotu ūdeni par labu atzīst ne vien latvieši, bet arī lietuvieši, kas brauc ap 25 km vienā virzienā un to eksportē prom lielos apjomos. Šīs vietas izpētes laikā pēc garšīgā ūdens bija atbraukuši daudzi, bet pārsvarā lielā skaitā bija ciemiņi no Lietuvas. Jūlija pašā sākumā otrā seno kulta vietu izpētes ekspedīcija notika Bauskas apkārtnē. Apsekoti tika vairāki kausakmeņi, kādi Latvijā atrodami tikai Zemgalē. Diemžēl nācās konstatēt, ka viens no skaistākajiem līdz šim zināmajiem kausakmeņiem Īslīces pagasta Stērstiņos ir pazudis. Pēc saimnieka teiktā it kā tam virsū ar buldozeru uzgrūsta liela smilšu kaudze. Turpat netālu ceļa malā savukārt savākta vairākus metrus augsta akmeņu kaudze. Tie vākti nost no laukiem, bet, kas zina – varbūt tur iemests arī vēsturiski vērtīgais kausakmens? Zīmīgi, ka pirms dažiem gadiem jau pazuda viens kausakmens Bauskas apkārtnē, tagad vēl viens. Latvijā kausakmeņu ir palicis mazāk par desmit. Tā mūsdienās, visticamāk nezināšanas dēļ, zūd Zemgales kultūras mantojums.
Viens no Latvijas visievērojamākajiem dižkokiem - Ķelderu dižliepa līdz šim tikpat kā nezināma aug biezos brikšņos gandrīz Valmieras – Inčukalna šosejas malā.
Stalta un kupla Ķelderu dižliepa aug mazapdzīvotā apvidū. Foto: A.Grīnbergs.
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija 2011.gada 29.maijā apsekoja tikpat kā nevienam nezināmu milzu dižliepu Raiskuma pagastā netālu no Bauža ezera. Tā aug Ķelderu purva tuvumā, neapdzīvotās Ķelderu viensētas malā, tikai ap 200 metrus no Inčukalna - Valmieras šosejas.
Lai izpētītu un izmērītu dižliepu nācās vispirms pie tās tikt. Brikšņi bija tādi, ka cauri grūti izspraukties, kur nu vēl to nofotografēt. Kādu laiciņu pastrādājām dižkokam par labu atbrīvojot to no apkārt esošiem džungļiem. Neapdzīvotajā apvidū visu pamazām pārņem mežs, arī liepa visapkārt ieaugusi lielākos un mazākos kokos un krūmos.
Attīram dižliepu no apkārt saaugušiem brikšņiem un pašas kritušo zaru jūkļa. Foto: A.Grīnbergs.
Ievērojamā liepa ir trīsžuburu koks, kam zemākais atzarojums sākas ap metra augstumā. Dižkoka mērījums šādā gadījumā jāveic šaurākajā stumbra vietā - 0,5 m augstumā. Apkārtmērs ir varens - precīzi 8,00 m. Tā neapšaubāmi ir arī viena no interesantākajām un kuplākajām Latvijas liepām, kas potenciāli – iekārtojot taku un norāžu zīmes, varētu kļūt par ļoti labu tūrisma objektu.
Ekspedīcija pie dižliepas jau pēc tās apkopes un mērījumu veikšanas. Foto: A.Grīnbergs.
Ķelderu dižliepa pašreiz ir otra dižākā liepa Latvijā. Pirmajā vietā jau daudzus gadu desmitus atrodas izcilā Valdemārpils Elku liepa Talsu novadā, kuras apkārtmērs ir 8,5 metri. Savukārt trešā vietā ir Aucenieku liepa Kuldīgas novadā ar 7,9 m apkārtmēru. Ķelderu dižliepa ir dižākā liepa Vidzemē, otrā vietā šajā reģionā atstājot Limbažu novadā pie Kaijciema augošo Skomaku Elk
... Lasīt tālāk »
Šogad par gada ģeoloģisko objektu izvēlēts Zemgalē, Bauskas novada Vecsaules pagastā esošais Kulšēnu sēravots. 19.maija pēcpusdienā pie tā notika izglītojošs pasākums, kas pulcināja vairāk nekā 50 dalībniekus. Klātesošie bija gan Vecsaules pagasta iedzīvotāji, gan tālāki atbraucēji no Bauskas, Rīgas, Ķemeriem, Siguldas un citām Latvijas vietām.
Kulšēnu sēravots - lielākais avots Latvijā. Foto: A.Grīnbergs, 2011.
Pirmoreiz gada ģeoloģiskā objekta pasākums bija dziesmots. Sanākušos ar latviešu tautas dziesmām un koklītes skaņām priecēja Vecsaules pagasta folkloras ansamblis „Vecsaule” Sarmītes Zanderes vadībā. Sanākušajiem bija iespēja noklausīties nelielu brīvdabas lekciju par Zemgales ģeoloģiju un Kulšēnu sēravotu, Latvijas Petroglifu centra un Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja ekspertiem uzdot jautājumus un saņemt speciālistu atbildes, kā arī novērot kā tiek mērīts milzīgā avota izplūdes apjoms.
Vecsaules pagasta folkloras ansamblis "Vecsaule". Foto: A.Grīnbergs, 2011.
Tagad uz Kulšēnu sēravotu dabā iezīmēts labākais nokļūšanas ceļš. Līdz šim uz šo dabas objektu interesenti devās no dažādām pusēm, un dažas no tām bija neērtas gan nācējiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. Tādēļ tagad iekārtots piemērotākais ceļš uz avotu. Tas sākas no Ozolaines ciema centra, kur galvenās ielas malā ir pirmā norādes zīme, kas novietota pie sānceļa, kurp jāiegriežas. Tālāk, vietā, kur ciema apbūve beidzas, ir otra norāde, kuras tuvumā iespējams novietot automašīnas. Uz avotu aiz šīs zīmes jāiet vēl pārsimts metru, pa jaunu tiltiņu jāšķērso nelielais Avotgrāvis, un tad jau turpat pļavā redzama dabas aizsargājamā objekta zīme un aiz tās liela ieplaka, kur izplūst milzīgais avots. Jaunās norāžu zīmes izgatavojuši Ozolaines pamatskolas skolēni Aivara Ķērpja vadībā.
Pasākums pie Gada ģeoloģiskā objekta - Kulšēnu sēravota
2011. gada ģeoloģiskais objekts atrodas Zemgalē – Bauskas novada Vecsaules pagastā. Tur līdzenumā uz ziemeļaustrumiem no Ozolaines ciema, ap 300 metrus no Kulšēnu mājām atrodas lielākais avots Zemgalē un, iespējams, visā Latvijā.
Kulšēnu sēravots ziemas vidū. Foto: A.Grīnbergs, 2011.
Ir izteikts arī pieņēmums, ka tas ir lielākais sēravots Latvijā. Kulšēnu jeb Ozolaines sēravots izplūst Iecavas pietekas – Avotu grāvja labā krastā, mitras pļavas vidū, 7 x 15 metrus plašā iedobē. Pirmoreiz milzīgo avotu apzinājis dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis 1920.gados. Kopš 2001.gada tas ir aizsargājamais dabas piemineklis.
Kā jau tradicionāli, pie gada ģeoloģiska objekta pavasarī notiek izglītojošs pasākums. Šogad pie Kulšēnu sēravota tas notiks 19.maijā (ceturtdiena) pulksten 14.00. Aicināti visi interesenti. Pasākuma ietvaros Latvijas Petroglifu centra un Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja speciālisti stāstīs par Zemgales ģeoloģiju, sēravotiem, un tiks veikts arī milzīgā avota ūdens izplūdes mērīšanas paraugdemonstrējums.
Latvijas Petroglifu centra organizēto Kulšēnu sēravota nominēšanu par Latvijas 2011. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Bauskas novada dome un Bauskas Tūrisma informācijas centrs.
Jau 2010.gada rudenī Valsts Mežu dienesta Kultūras mantojuma apzināšanas projektā, kas notika Ziemeļvidzemē, Pededzes pagasta inventarizētājs Igors Ņikitins sniedza ziņas, ka atrasts ļoti liels dižakmens Vīndedžu karjerā. Milzīgais akmens, kas nesen karjerā atrakts, pēc aptuveni noteiktiem izmēriem, solījās būt viens no lielākajiem Latvijā.
Dižakmens atrodas karjerā netālu no ceļa. Foto: Andris Grīnbergs, 2011.
Tā kā Pededzes pagasts ir ļoti tālu no Rīgas, un drīz pēc ziņu saņemšanas iestājās sniegota ziema, kad akmeņu pētījumi stipri sarežģīti, līdz šim ekspertiem jaunatklājumu nebija izdevies novērtēt. 2011.gada 8.maijā Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija, saskaņojot apmeklējumu ar robežsardzi, jo dižakmens atrodas tiešā Eiropas Savienības robežas tuvumā, veica dižakmens apsekošanu un uzmērīšanu.
Lai arī pirmās ziņas par dižakmens izmēriem izrādījās pārspīlētas, tomēr neapšaubāmi jaunatklātais dabas objekts ir ievērojams savos izmēros. Sarkanā granīta akmens virszemes daļas augstums ir 3,0 metri, garums 6,9 m, platums 5,0 m, bet aprēķinātais tilpums 52 kubikmetri.
Karjera vidē akmens izskatās, ka atrodas zilas lagūnas krastā. Foto:
Andris Grīnbergs, 2011.
Jaunatklātais Vīndedžu dižakmens šobrīd ir 10.lielākais akmens Latvijā. Pirms tā kā varenāki ir Nīcgales dižakmens, Radžu (Brodu) dižakmens, Velna Skroders, Vandzenes (Tilgaļu) dižakmens, Krauju jūrakmens, Ķīļu Velnakmens, Jušu (Zviedru) dižakmens, Kapsēdes dižakmens un Seimaņu dižakmens.
Dižakmeni šķeļ plaisa, un tā pilnīga atrakšana nebūtu vēlama. Foto:
Andris Grīnbergs, 2011.
Iznākusi grāmata „Latvijas ūdenskritumi un krāces”
Martā ir labākais leduskritumu laiks. Vismaz šoziem, kad bija sasnidzis ļoti biezs sniegs, noteikti. Sākoties kušanai, pa dienu kūstot, pa nakti sasalstot, ir apstākļi, kas visu ziemu veidojušos leduskritumus padara skaisti krāsainus un daudzveidīgus. Tagad ir to maksimums gan skaistuma, gan izmēru ziņā. Drīz nāks pavasaris un tad leduskritumu krāšņumu nomainīs pamatīgi pali un sāksies labākais ūdenskritumu laiks.
Grāmatā ir apjomīgs materiāls par mūsu izcilāko ūdenskritumu Ventas rumbu. Foto: A.Grīnbergs, 2010.
Šajā laikā ir iznākusi grāmata „Latvijas ūdenskritumi un krāces” (Andris Grīnbergs, 2011.g., izdevniecība „Trīsdesmit seši”). Tajā atrodama plaša informācija par Latvijas ūdenskritumiem – kādi tie ir, kur atrodas, kā un kad vislabāk tos apskatīt un citas ziņas.
Abavas rumba no neparastāka skatu punkta. Foto: A.Grīnbergs, 2010.
Dodoties dabā noderīgs būs arī grāmatā atrodamais sezonālo ūdenskritumu un leduskritumu saraksts un iedvesmojošs foto materiāls par tiem. Pirmoreiz pilnībā apkopota informācija arī par visiem zudušajiem Latvijas ūdenskritumiem, un diemžēl tādu mums ir daudz. Lielākie zaudējumi ir zem triju Daugavas elektrostaciju ūdenskrātuvēm, kur zudušais Staburags un populārais Pērses ūdenskritums ir tikai paši slavenākie objekti.
Rumbas ir ne tikai Ventai un Abavai. Mazāk populāra ir Valgales rumba. Foto: A.Grīnbergs, 2010.
Grāmatā publicēts gandrīz 200 Latvijas upju krāču sar
... Lasīt tālāk »
Mūsu biedrības pirmsākumi saistās ar 1995.gada decembri, kad novērtējot sabiedriskās organizācijas nodibināšanas iespējas, tika izveidots Latvijas Dabas pētniecības fonds (LDPF). Tas bija pirms vairāk nekā 15 gadiem. Kā LDPF nozīmīgākais darbu rezultāts zināma Latviešu pirmā polārā ekspedīcija Špicbergenā 1996.gadā, kas guva plašu rezonansi un tika atspoguļota uz avīžu pirmajām lapām un TV ziņu izlaidumos. 2005.gada nogalē sabiedriskās organizācijas, atbilstoši valdības lēmumam, bija jāpārveido par biedrībām vai nodibinājumiem. Tad veicot izmaiņas statusā, nomainījām arī nosaukumu, uz īsāku, tādu, ko nejauktu ar citām organizācijām, un, kas pats par sevi liecinātu par darbības jomu. Tā tapa biedrība Latvijas Petroglifu centrs (LPC). Mūsu aktivitātes un panākumi redzami mājas lapā, kas tika izveidota 2008.gada janvārī, un pašreiz redzamā jau ir otrā versija, kas aizstāja iepriekšējo 2010.gada decembrī. Tajā ikviens var iepazīties ar LPC veikumu un iegūt daudz noderīgas ziņas par Latvijas dabu un kultūras mantojumu. Šogad 26.februārī atzīmējot Latvijas Petroglifu centra 5 gadu aktīvās darbības gaitas, pulcējāmies Farmācijas muzeja telpās, skatot bilžu prezentācijas atskatījāmies uz pēdējos gados paveiktajām ekspedīcijām un projektiem, un domājām ko un kā darīt šosezon. Pasākumā piedalījās LPC biedri, draugi un atbalstītāji, iepriekšējo gadu projektu dalībnieki un citi viesi.
Latvijas Petroglifu centra darbu prioritātes 2011.gadā būs Vidzemes robežakmeņu meklējumu un pētījumu turpinājums, aktīva sadarbība ar Ziemeļvidzemes Ģeoparku un plānojam arī veikt ekspedīcijas uz Kurzemi, Sēliju, Latgali, Lietuvu un Igauniju.
Ekspedīcijā pētām Kārklu dores priedi Dundagas pagastā. Foto: Andris Grīnbergs, 2010.
2011. gada ģeoloģiskais objekts izvēlēts Zemgalē – Bauskas novada Vecsaules pagastā. Tur līdzenumā uz ziemeļaustrumiem no Ozolaines ciema, ap 300 metrus no Kulšēnu mājām atrodas lielākais avots Zemgalē un, iespējams, visā Latvijā. Kulšēnu jeb Ozolaines sēravots izplūst Iecavas pietekas – Avotu grāvja labā krastā, mitras pļavas vidū, 7 x 15 metrus plašā iedobē. Pirmoreiz milzīgo avotu aprakstījis jau dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis 1920.gados. Plašāk Kulšēnu sēravots dažādā literatūrā parādās diezgan reti un tikai pēdējos 10 gados. Ir izteikts arī pieņēmums, ka Kulšēnu sēravots ir lielākais sēravots Latvijā. Kopš 2001.gada tas ir aizsargājamais dabas piemineklis un ap to izveidotā aizsargājamā teritorija ir nedaudz lielāka par 20 hektāriem. Iepriekšējos gados īpaši izvēlētie ģeoloģiskie objekti bija smilšakmens un dolomīta atsegumi Vidzemē – populārās Neļķu klintis Salacas krastā pie Mazsalacas (2008.gadā) un Sikšņu klintis pie Gaujas Virešu apkārtnē (2009.gadā), bet pērn gada ģeoloģiskais objekts bija Virsaišu ūdenskritums Kurzemē, pie kura tika izveidota dabas taka. Latvijas Petroglifu centra organizēto Kulšēnu sēravota nominēšanu par Latvijas 2011. gada ģeoloģisko objektu atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes Ģeoparks, Bauskas novada dome un Bauskas Tūrisma informācijas centrs. Maijā, kā jau tradicionāli, pie gada ģeoloģiska objekta tiks organizēts izglītojošs pasākums.
Kulšēnu sēravots 2007.gada rudenī. Foto: Andris Grīnbergs.
Kulšēnu sēravots 2011.gada janvārī. Foto: Andris Grīnbergs.
2010.gada Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijās pa Vidzemi lielu uzmanību pievērsīsim senajiem muižu robežakmeņiem. Pētīsim tos un pēc senām kartēm meklēsim pazudušos. Vēl daudzviet mežos un pļavās atrodami akmeņi ar robežzīmēm, kas norāda 200 un vairāk gadu senas robežas. Dažkārt ir tā, ka pa kādreizējo pils novadu vai muižu robežām vēlākos gados nospraustas pagastu robežas. Vietām šos kultūras mantojuma objektus apdraud mežizstrāde un nepieciešams nodrošināt robežakmeņu aizsardzību.
Robežakmens izpēte Limbažu novada mežos. Foto: Agnese Krauze, 2010. Jau pavasarī un vasaras sākumā pētīti robežakmeņi Turaidas apkārtnē, Limbažu novada mežos un Smiltenes tuvumā. Limbažu pusē starp Katvariem un Viļķeni atklāti arī vairāki līdz šim nezināmi robežakmeņi, kas iezīmē vairāk nekā 250 gadus senu robežu. Vidzemes robežakmeņu izpēti atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Virsaišu ūdenskritums tika nominēts par 2010.gada ģeoloģisko objektu, un, kā jau ierasts pavasarī - 1.maijā pie tā notika izglītojošs pasākums un talka dabas veidojuma sakopšanai. Kopš tās dienas Latvijā ir par vienu jauku dabas taku vairāk.
Uz Virsaišu ūdenskritumu, kas atrodas Kurzemē, Talsu novada Abavas pagastā, Virbupes labā krasta pietekā netālu no Virsaišu mājām, tagad ved ap 1 km gara dabas taka. Tās sākums atrodas aiz stādu audzētavas „Mazsili", kas ir Stendes - Sabiles šosejas malā. Ar sarkanu punktējumu marķētā taka piemērota nelielam pārgājienam pie dabas. Ir izvietotas norāžu zīmes un stends atpūtas vietā pie ūdenskrituma. Izejot taku var iepazīt ne tikai skaisto, 1,7 m augsto ūdenskritumu, bet arī civilizācijas maz ietekmētu dabu nelielā strauta krastos, kur ir īsta bebru paradīze.
Skats uz Virsaišu ūdenskritumu. Foto: Andris Grīnbergs, 2010.
Latvijas Petroglifu centra organizēto Virsaišu ūdenskrituma
... Lasīt tālāk »
Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija 2009. gada aprīlī, kopīgi ar Iecavas novadpētnieku Ēvaldu Kivilandu Bauskas rajona Iecavas novadā, pie pamestajām Žigļu mājām atklāja līdz šim nezināmu krustakmeni. Akmens bija melioratoru nedaudz pārvietots, apgāzts un gandrīz aprakts. Ekspedīcijai akmeni izdevās atrakt, un konstatēt, ka tā apakšpusē atrodas ļoti vērtīgs un Latvijā līdz šim neredzēts iekalums. Tas izkalts vairogveida padziļinājumā, reljefi izkaļot krustu un gada skaitli „1780”. Ir ziņas, ka kādreiz tajā vietā, gar mazās Jāņupītes krastu, bijusi iezīmēta robeža starp muižām, un, tādēļ, domājams, ka jaunatklātais Žigļu krustakmens uzskatāms par senu robežakmeni. Mūsdienās tas atrodas Iecavas novada ziemeļaustrumu galā, Jāņupītes labā krastā, pļavā 150 metrus no neapdzīvotajām Žigļu mājām. Tuvākā nākotnē unikālais krustakmens ņemams valsts aizsardzībā, kā arī būtu nepieciešams meliorācijas apgāzto, ap 3 tonnas smago akmeni apgriezt ar iekalumu uz augšu un labiekārtot tam pieeju, uzstādot norāžu un informatīvās zīmes, jo šis akmens neapšaubāmi kā savdabīgs vēstures piemineklis būtu interesants tūristiem.
