Beidzot atradies viens no pazudušajiem Gulbju robežakmeņiem!
M.hist., izpētes vadītājs Andris Grīnbergs

Gulbju robežakmeņi Raiskuma pagastā, bijušo Gulbju māju apkārtnē, netālu no Auciema – Kūduma ceļa, jau vairākus gadu desmitus ir bijis aktuāls temats vēsturniekiem, novadpētniekiem un citiem kultūras pieminekļu ekspertiem.

Attēlā: Bijušo Gulbju māju apvidus ainava. Foto: Andris Grīnbergs, 23.04.2020.

Atskats publikāciju materiālos

Nozīmīgākā publikācija par tiem bija jau stipri sen – Apals J. Arheoloģisko pieminekļu apzināšana Gaujas Nacionālā parka teritorijā. // Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1975.gada pētījumu rezultātiem. – R., 1976., kur rakstīts: „Pārbaudot ziņas par krustakmeņiem pie Kūduma „Gulbjiem” un „Ķemerēm”, noskaidrojās, ka šie akmeņi ar vidū iekaltiem prāviem krustiem nav viduslaiku kapu plāksnes, bet gan seno Auciema muižas un Kūduma muižas robežakmeņi.” ... „...divi akmeņi redzami bij. „Gulbju” mājas lauka malā. Visi šie akmeņi ir rets sava veida vēstures piemineklis.”. Arī J.Apala grāmatiņā „Arheoloģiskie pieminekļi GNP”, kas iznāca 1986.gadā, minēts, ka ir divi robežakmeņi – bijušo Gulbju māju laukā. Vēl nedaudz informācijas par šiem robežakmeņiem ir atrodama Cēsu muzeja izdevumā 1995.gadā un dažādos arhīvos. Taču visi informācijas avoti ir visai aptuveni, samērā nekonkrēti un pat nedaudz pretrunīgi. Skaidrs, ir tas, ka senā muižu laiku robeža bijušo Gulbju māju apvidū ir bijusi, pēc veco laiku kartēm saprotams, ka robežakmeņi arī tur bijuši izvietoti, bet dabā daudzkārt meklējumi ir bijuši veltīgi. Iemesli tam ir vairāki – visi informācija avoti ir aptuveni, bet mūsdienu vidē tikpat kā šīs vietas nav lokalizējamas. Un galvenais iemesls tam, ka neko nav devuši vairāki meklējumi, ir tas, ka Gulbju māju vieta ir pilnīgi nolīdzināt ... Lasīt tālāk »

Piņķos apzināta lielākā metāla kroņu kolekcija Rīgas apkārtnē

Pirmās ziņas par to, ka Piņķu Sv.Jāņa baznīcas bēniņos ir saglabājušies vairāki metāla kroņi tika saņemtas jau 2019.gada decembrī. Tagad – 2.jūlijā informācija tika pārbaudīta, un atklājās, ka patumšajā baznīcas bēniņu telpā patiešām ir šie kroņi, un pat samērā daudz – astoņi.

Attēlā: astoņi metāla kroņi izpētes laikā – kopskats Piņķu Sv.Jāņa baznīcā.

Visi astoņi metāla kroņi no tumšās bēniņu telpas, pa šaurām un stāvām torņa kāpnēm vispirms tika nonesti lejāk, uz plašākām telpām, kas vairāk der to izpētei. Bēniņos, kā jau vasarā, gaisa temperatūra gluži kā siltumnīcā, un arī apgaismojums – pieticīgs.

Jau pārvietojot metāla kroņus, pirmais, kas tika pamanīts ir to tehniskais stāvoklis. No saglabāšanās viedokļa – ļoti labs, jo kroņi ir maz rūsējuši, joprojām krāsaini un detaļām bagāti. Cita lieta – ļoti noputējuši, arī apkvēpuši, viens stipri deformēts un cietis no uguns. Tomēr arī tas ir vērtīgs, saglabājams, jo tam ļoti reta satura komplektācija.

Metāla kroņu tradīcijas objekti, kas vairumā gadījumu ir saistāmi ar 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumu, vislabāk saglabājas iekštelpās. Jo āra apstākļos, tie stipri vairāk pakļauti laika apstākļu izmaiņām, korozijai, dažādiem dabas un cilvēku radītiem bojājumiem. Pēdējos gados Latvijā apzinātas vairākas iekštelpās saglabātas kroņu kolekcijas (izcilākās – Jaunraunā un Vējavā), un tieši tās ir saglabājušās viskvalitatīvāk.

Piņķu baznīcas astoņi metāla kroņi tika novērtēti, izmērīti, izpētīts to saturs un konstruktīvie risinājumi, izzināti arī bojājumi, bet iegūto datu apstrāde un izpēte vēl turpināsies. Tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka šo kroņu saglabāšanās pakāpe ir laba. Nepieciešams tos rūpīgi notīrīt no putekļiem un kvēpiem (vislabāk tīrīt - ar mitru švammīti, katru detaļu no abām pusēm, bet neliekot kroņus zem dušas vai ūdenī, jo pārāk liels ūdens apj ... Lasīt tālāk »

Gada ģeovieta – Rundēnu Velna dobe Latgalē

Izsludināta 2020.gada ģeovieta – teiksmainā Rundēnu Velna dobe, kas atrodas Latgales nomaļā apvidū, Ludzas novadā. Biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks, popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas veidojumus, ik gadu nominē Latvijas Gada ģeovietu.

Šogad par Gada ģeovietu ģeologu un dabas ekspertu aptaujas un balsošanas rezultātā tika izvēlēta Rundēnu Velna dobe (Rundānu Valna dūbe), kas atrodas Latgales augstienes austrumu daļā, Rundēnu paugurainē. Velna dobe ir izteiksmīgākā no beznoteces ieplakām, kādas izplatītas paugurainajā augstienes reljefā. Turklāt Velna dobe atrodas paugura vidū un kopā ar apliecošo valni veido it kā krāteri. Neparastais paugurs ir nedaudz iegarens, nepilnus 200 m garš, ar lēzenākām ārējām, bet stāvākām iekšējām nogāzēm. Dabā to labāk, pārskatāmības ziņā, iepazīt tagad – bezlapu laikā.
Savdabīgajiem reljefa veidojumiem uzmanību pievērsis Rundēnu ciema ceļa meistars P. Berjoza 1962. gadā. Toreiz viņš ziņoja par savu atradumu Latvijas PSR Ģeoloģijas institūtam. Ģeologi, kas ir pētījuši apkārtnes reljefu ir vienisprātis, ka savdabīgās reljefa formas ir radušās ledāja, tā kušanas ūdeņu un sasalšanas-atkušanas procesu mijiedarbē pēdējā leduslaikmeta noslēgumā, aptuveni pirms 15 000 gadiem. Tomēr to izcelsme un iekšējā uzbūve līdz šim nav pilnībā noskaidrota. Velna dobes apakšā ir izveidojies daļēji ar krūmiem apaudzis purviņš. Pat vasaras vidū tā vidusdaļā saglabājas ūdens lāmas. Teritorijas aizsardzībai ir izveidots ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis.
Gada ģeovietas (sākotnēji arī Gada ģeoloģiskā objekta) nominācija Latvijā tiek izsludināta kopš 2008.gada, un kādai nozīmīgai vietai Latgalē tikusi trešo reizi.

Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, sakopšanu un labiekārtošanu. Publisks izglītojošs pasākums, veltīts Gada ģeovietai, tradicionāli tiek plānots pavasarī, ietverot pārgājienu ar ... Lasīt tālāk »

Seno muižu robežakmeņu atklājumi un pētījumi 2019.gadā

M.hist. Andris Grīnbergs

Šogad ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu, tika meklēti un pētīti senie muižu robežakmeņi Vidzemē. Seno laiku robežakmeņi ir nozīmīgi gan kā kultūrvēsturiski objekti dabā, gan kā liecības par zemes mērniecības un kartogrāfijas attīstību Latvijā.

Divu gadu sekmīgā statistika

Pagājušā – 2018.gadā līdzīgs projekts ar VKKF atbalstu arī norisinājās Vidzemē un tika veiktas 4 sekmīgas robežakmeņu izpētes ekspedīcijas, kuru laikā apzināti pavisam 9 līdz tam nepētīti senie muižu zemju robežakmeņi.
Šī gada rezultāti ir līdzīgi iepriekšējā gada veikumam. Šogad pa Vidzemi veiktas 3 ekspedīcijas un atklāti līdz šim 9 nezināmi robežakmeņi. Šī gada ekspedīcijas Vidzemē notika Augstrozes apkārtnē 18.jūnijā, Silaunieku apkārtnē un Auciema apkārtnē 16.oktobrī, kā arī Cēsu apkārtnē un vēlreiz Auciema apkārtnē 10.novembrī. Papildus tam viens unikāls robežakmens tika apzināts un izpētīts arī Kurzemē, Engures apkārtnē, 13.oktobrī. Tieši rudens mēneši ir ļoti veiksmīgi šāda veida pētījumiem, jo mazāk traucē augu valsts zaļums un meži ir labāk pārskatāmi. Protams, ne vienmēr visur kas jauns atrodas. Gan Cēsu apkārtnē pie Pieškaļiem, gan Silaunieku mežos, gan citviet Augstrozes apkārtnē šogad arī tika meklēti zudušo robežu akmeņi, bet nekas līdz šim nezināms neatradās. Pēc dažādiem vēsturiskiem materiāliem būtu tā kā jābūt, bet mūsdienās – vairs neatrodas.

Attēlā: Grūti atrodams tāds mazs robežakmenītis kā Auciema mežā. Foto: Andris Grīnbergs, 10.11.2019.

Neparasts atradums Augstrozes apkārtnē

Pirms kāda laika tika saņemta informācija, ka Augstrozes apvidū, uz dienvidiem no Rozēm un Rožlejām, mežā meklējams kāds robežakmens. Jūnija ekspedīcijā šī vieta tika apmeklēta un pārsteidzošā kārtā tika atrasti – divi robežakmeņi. Un nevis kā parasti, kaut kādā simts vai vairāk metru attālumā viens no otra, bet tieši blakus viens otram. T ... Lasīt tālāk »

Gada ģeovieta – Vidzemes jūrmalas stāvkrasti

Par Latvijas 2019.gada Ģeovietu ir izsludināti Vidzemes jūrmalas stāvkrasti! Tie atrodas Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, īpaši skaistajā piekrastes posmā no Tūjas līdz Vitrupei, Liepupes un Salacgrīvas novados.

Veczemju klintis ar īpatnējo bērzu (2017.g.). © Andris Grīnbergs, LPC.

Klintis pie jūras – vienīgā vieta Latvijā

Plašāk ceļotāju aprindās šie atsegumi pazīstami ar dažādiem nosaukumiem, kuri attiecas uz kādu no stāvkrasta posmiem – Tūjas atsegumi, Ķurmraga atsegumi, Ežurgas klintis, Jaunzemju un Veczemju klintis. Atsegumu vidusposmā – Ežurgas klintīs atrodas arī vienīgais Rīgas līča krastā esošais ūdenskritums – Ežurgas ūdenskritums. Kopējais stāvkrastu garums ar smilšakmens atsegumu posmiem ir aptuveni 15 kilometri. Lielu daļu stāvkrastu kopgaruma aptver dabas liegums “Vidzemes akmeņainā jūrmala”. Visi stāvkrasta posmi ir viegli pieejami un apskatāmi.

Ķurmarags un bāka 2007.gada februārī. © Andris Grīnbergs, LPC.

Cik alas ir stāvkrastā?

Smilšakmens ieži, kas veidojušies ārkārtīgi tālā senatnē – devona perioda vidū – pirms aptuveni 390 miljoniem gadu, ietilpst Burtnieku svītā un teritorija ir nozīmīga iežu un fosīliju pētījumiem. Stāvkrasts ir nepārtraukti mainīgs un krāšņs visos gadalaikos. Tas tiek pamatīgi izskalots rudens vētrās un ir interesants no krasta monitoringa viedokļa. Vecākās fotogrāfijās saskatāmas daudzas alas Tūjas un Ķurmraga klintīs. Pie Ķurmraga redzēti arī smilšakmens stabi kā lieli pīlāri. Taču šobrīd nekā tāda tur nav, jo viss jūras stāvkrasts ir ļoti mainīgs. Vislielākais alu skaits stāvkrastos konstatēts pēc 2005.gada janvāra stiprās vētras. Laika gaitā daudzas no toreiz izskalotajām alām ir sabrukušas un aizbrukušas. Šobrīd lielākās alas apskatāmas Jaunzemju un Veczemju klintīs, m ... Lasīt tālāk »

Vidzemes robežakmeņu pētījumi 2018.gadā
M.hist. Andris Grīnbergs

2018.gada rudenī Vidzemē norisinājās seno muižu robežakmeņu izpēte, kas deva daudz jaunatklājumu un interesantu rezultātu. Šajā pārskatā par interesantiem senajiem robežakmeņiem, kas apzināti pagājušā gadā.

Ekspedīcijas dalībnieki pie robežakmens Baužupītes ielejā.

Kopējie pētījumu rezultāti

Kopumā 2018.gadā paveiktas 4 ekspedīcijas – divas septembrī un divas novembrī, kas visas bijušas sekmīgas un ar jaunapzinātiem objektiem bagātas. Kopumā no 2018.gadā 12 apsekotajiem Vidzemes robežakmeņiem jaunapzināti un pirmo reizi pētīti ir 9 objekti. Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstītā projekta plānojumā paredzētās aktivitātes tika paveiktas pat neskatoties uz nelielo finansējumu. Pēdējā no Vidzemes robežakmeņu projekta ekspedīcijām, kas notika Raiskuma un Vaidavas pagastos 19.novembrī, piedalījās arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Vidzemes reģiona pārstāve, inspektore Antra Priedīte. Savukārt trijās no četrām ekspedīcijām robežakmeņu meklējumos un izpētes darbos piedalījās Latvijas Petroglifu centra biedri un atbalstītāji.

Trīs izpētes metodes

Pirmsākums seno robežakmeņu 2018.gada projektam saistās jau ar 2000.gadu sākumu, kad pētot gadsimtiem senas kartes tika secināts, ka uzmeklējot senās robežas dabā, varētu mēģināt atklāt vēl nezināmus senos robežakmeņus. Lai to paveiktu jāpārmeklē iespējamās seno robežu vietas mūsdienu vidē – mežos, pļavās, tīrumos. Tā ir viena metode, kā meklēt senos robežakmeņus. Bet otra – ir ne mazāk efektīva: vietās kur jau ir zināms kāds senais robežakmens, meklējot dabā pa mežmalām, ceļu vietām, mežu stigām, ir iespējams gūt labus panākumus un atrast vēl ne mazums līdz šim nezināmu kultūras mantojuma objektu. Šīs metodes pielietošana, kā liecina pieredze, sekmīgāka ir pavasaros un rudeņos, kad kokiem un krūmiem mazāk lapu, bet nav arī sals un sniegs. Trešā metode – atsaukties uz vietējo iedzīvotāju ziņojumiem par dažādiem iespējami interesantiem akmeņiem, īpaši, ja ir ziņas pa ... Lasīt tālāk »

Meklējot zūdošās vērtības

M.hist. Andris Grīnbergs (projekta vadītājs)

2018.gada vasarā un rudenī ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu Latvijā notika aizgājušo laiku kapu tradīcijas – metāla kroņu un kroņu vanniņu apzināšana un izpēte. Šosezon meklējumi un pētījumi veikti lielākoties Kurzemes dienvidu daļā – Liepājas apkārtnē, bet iespēju robežās arī citās vietās Kurzemē un citviet Latvijā. Šajā rakstā par to, kas šogad izzināts, kādi ir jaunākie un kopējie rezultāti, daži secinājumi un lielākais pārsteigums.

Kroņa vanniņa Nīcas pagasta Reiņu kapos saglabājusies, bet pieaugusi ar efejām.

Projekta šī gada rezultāti

Šis bija piektais gads, kad tika apzināti un pētīti zūdošās metāla kroņu tradīcijas objekti. Projekta ietvaros 2018.gada vasarā un rudenī plānoto vismaz 20 Kurzemes kapsētu vietā apsekotas tika pavisam 49 vietas Latvijā, no kurām 27 vietas tieši Kurzemes dienvidu daļā. Papildus, iespēju robežās apmeklētas un pētītas tika dažādas vietas arī citviet Latvijā (Vidzemē, Zemgalē un Sēlijā) par kurām bija saņemtas ziņas kā par tradīcijas objektu atrašanās vietām. Šajās citu reģionu vietās tika apzināti un izpētīti kopumā 20 tradīciju objekti – 3 Zemgalē (3 vietās), 3 Sēlijā (2 vietās) un 14 Vidzemē (divās vietās). Apsekojumu apjoma ziņā paveikts ir apmēram divreiz vairāk nekā bija minimālais uzstādījums šīs sezonas aktivitātes uzsākot. Te jānorāda, ka lielā apjoma rezultāts ir gan būtisks aptverto vietu skaita ziņā, gan dod arī secinājumu, ka daudzās kapsētās metāla kroņu tradīcijas objekti vairs nav saglabājušies (šāds negatīvs rezultāts arī ir būtisks rezultāts). Citos reģionos metāla kroņu objekti lielākoties tika apsekoti un pētīti dodoties braucienos citā sakarā. Vairāk nekā desmit vietas pavasara pusē arī tika apsekotas un pētītas, kad vēl nebija piešķirts VKKF atbalsts, tātad – iespēju robežās par personīgiem līdzekļiem.

... Lasīt tālāk »

Sabrukusi lielākā pazemes telpa Latvijā

Lielākā dabiskā pazemes telpa Latvijā - Dauģēnu Lielās (X) alas lielā zāle ir sabrukusi. 11.martā notikuma vietu apmeklējām pētnieciskos nolūkos, lai novērtētu sabrukšanas apmērus un apstākļus.

Lielā alas zāle pirms sabrukšanas, 2018.gada 6.janvārī.

Dauģēnu Lielās alas lielākās zāles izmēri pirms sabrukšanas bija: platība ap 65 kvadrātmetri, garums līdz 13,3 metri, platums līdz 7 m, griestu augstums 8 – 9 metri. Jau vairākus gadus lielās telpas griestos bija izveidojies nobrukumu bīstams robs, kas arvien vairāk un vairāk palielinājās. Pēdējo reizi šajā alas telpā pabijām pavisam nesen – šī gada 6.janvārī, kad ekspedīcijas ietvaros aizbraucām novērtēt kritisko situāciju. Bīstamais griestu apjoms, kur smilšakmens iežu vietā bija egļu saknes jau pārsniedza 6 kvadrātmetru platību.

Lielās alas zāles vieta pēc sabrukšanas, 2018.gada 11.martā.

Spriežot pēc kritenes apstākļiem, nobiru kaudzes un izskalojumiem, apjomīgais klints nogruvums noticis janvārī vai februārī, domājams, pirms lielā aukstuma perioda. Lielās zāles vietā tagad ir klints robs kā kritene, kurā sagāzušās vairākas lielas egles, kas auga nogāzē virs alas. Nogruvums noticis daudz lielākā apjomā, nekā tikai griestu iebrukšana. Pēc ģeologa Daiņa Ozola mērījumiem, sabrukušais klints posms pret upi ir 7 metrus garš. Vieta joprojām ir nobrukumu bīstama, to apmeklēt nav ieteicams! Ziemās daudzās Latvijas alās ziemo sikspārņi, kurus nevajag traucēt!

Skats uz sagruvušo alas zāles vietu no avota gultnes. Joprojām bīstami!

... Lasīt tālāk »

Latvijas 2018.gada ģeovieta – Raunas Staburags

Šogad par Gada ģeovietu ģeologu un dabas ekspertu aptaujas rezultātā ir izvēlēts plaši pazīstamais Raunas Staburags, kas atrodas Vidzemē, Raunas upes labajā krastā.

Raunas Staburags 2016.gada ziemā. Foto: © Andris Grīnbergs.

Raunas Staburags ir ainavisks šūnakmens atsegums Raunas labajā krastā augšpus Raunas apdzīvotajai vietai. Tas ievērojams kā mūsdienās lielākais avotu kaļķakmens veidojums Latvijā, kas saglabājies cilvēka nepārveidots. Vairāki citi līdzīgi atsegumi Latvijā iepriekšējo paaudžu darbības rezultātā ir gājuši bojā vai nopietni cietuši, starp tiem arī slavenais Daugavas Staburags, kas atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves dzelmē. Raunas Staburags pirmoreiz ticis aprakstīts 1924. gadā E. Rozenšteina un Z. Lancmaņa darbā “Latvijas avotkaļķi”.
Šūnakmens stāvajā Raunas senlejas nogāzē ir izgulsnējies pēcleduslaikmetā, pēdējos 9 tūkstošos gadu, no izplūstošā, kaļķiem īpaši bagātā avotu ūdens. Bez lielākā šūnakmens kupola tam blakus ir vēl virkne mazāku veidojumu. Nogāzē iegulošie plaisainie dolomīti, lodīšu smilšakmeņi un akmeņainās ledāja mālsmilts slāņi ir vieta, kur caurplūstošais ūdens bagātinās ar minerālvielām. Kaļķakmens izgulsnēšanās notiek uz slapjumā augošajām sūnām un cita substrāta, veidojot irdenu, porainu iezi – šūnakmeni. Ūdens plūst pār nogāzi veidojot sīkus ūdenskritumiņus – augstāko kopumā līdz pat 3 metriem. Ziemā tie sasalst kā krāšņi ledus lāseņi, veidojas leduskritumi. Avotiem bagātā upes krasta nogāze ir nozīmīga kā dzīvotne, kur aug daudzveidīgas kaļķi un mitrumu mīlošas sūnu un lakstaugu sugas, un kādu brīdi ir augušas no Daugavas Staburaga 1963. gadā pārstādītās Alpu kreimules.

Raunas Staburags 2007.gada ziemā. Foto: © Andris Grīnbergs.

Raunas Staburags ir ne tikai īpašs kaļķakmens atsegums, bet arī neparast ... Lasīt tālāk »

Bedrīšakmeņu atklājumi un izpēte 2017.gadā
M.hist. Andris Grīnbergs (projekta vadītājs)

Šogad, līdzīgi kā pagājušajā - 2016.gadā, visvairāk uzmanība senāko kulta akmeņu – bedrīšakmeņu izpētes jomā tika pievērsta Kurzemei – īpaši Liepājas apkārtnei, kas arī pēdējos gados ir apjomīgāko atklājumu un aktuālāko pētījumu apvidus. Tas neapšaubāmi ir arī bedrīšakmeņu ziņā visintensīvākās izplatības areāls Latvijā. Šajā ziņā paši bagātākie novadi Latvijā ir Grobiņas un Rucavas novads. Tieši šajos divos novados šogad arī notika plašākie pētījumi – pavasarī Rucavas novadā, bet vasarā Grobiņas novadā.

Bērzkalnu bedrīšakmeņi Grobiņas novada Medzes pagastā.

Lielākās aktivitātes šogad – Kurzemē

Šajā gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu tika turpināta sistemātiska Latvijas bedrīšakmeņu izpēte, kas ietver sevī arī to virsmu ar bedrītēm kontaktkopēšanu. Pilnā izpēte šogad veikta 6 bedrīšakmeņiem, no kuriem 5 ir arī šī gada atklājumi. Kopumā šogad apsekoti 16 Latvijas bedrīšakmeņi, un viena daļa no tiem apsekoti, lai uzzinātu kāda ir to situācija šobrīd, vai nav notikušas kādas izmaiņas vidē, varētu teikt ir iespēju robežās veikts tāds kā objektu monitorings. Tāds būtībā ir ļoti nepieciešams, jo Latvijas problēma ir tā, ka lielākā daļa šo unikālo senvēstures objektu nav ņemti valsts aizsardzībā. Tas ir diezgan dīvaini, ka Latvijas valsts un arī daudzu novadu pašvaldības ļoti rūpējas par daudziem un dažādiem jaunāku laiku vēstures un kultūras pieminekļiem un to detaļām (piemēram, ēku durvīm), kas, protams, arī ir labi, bet aizmirst vai pavirši attiecas pret senvietām, kas liecina par vairākus tūkstošus gadu senu pagātni, no kuras nav rakstīto avotu, bet ir tikai arheoloģiskās liecības un arī bedrīšakmeņi. Latvijas bedrīšakmeņu datējums ir bronzas laikmets, un pieļaujams, ka varbūt arī dzelzs laikmets, bet jebkurā gadījumā tie ir gadu tūkstoši. Šī gada pozitīvais piemērs ir Rucavas novads, kur pavasara pusē aktīvi tika pievērsta uzmanība novada teritorijā esošajiem dabas un vēstures pieminekļiem, tai ... Lasīt tālāk »

Aktīvs gads metāla kroņu tradīcijas izpētē
M.hist. Andris Grīnbergs (projekta vadītājs)

2017.gadā divos posmos no agra pavasara līdz vēlam rudenim ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu Latvijā notika senās kapu tradīcijas – metāla kroņu un kroņu vanniņu apzināšana un izpēte. Šosezon meklējumi un pētījumi veikti galvenokārt Kurzemes austrumu daļā – Talsu un Tukuma apkārtnē, un arī citās vietās Kurzemē un citviet Latvijā. Par to, kas šogad izzināts, kādi ir rezultāti un interesantākie rezultāti, stāstīts šajā projekta aprakstā.

Foto: Divas no četrām kroņu vannām Dārtes kapos.

Galvenie projekta rezultāti.

Šis bija ceturtais gads, kad sistemātiski ar VKKF atbalstu tika pētīti zūdošās metāla kroņu tradīcijas objekti. Visa gada ietvaros kopā apsekotas un izpētītas ļoti daudzas – 74 kapsētas. Kopumā 2017.gadā ir apzināti un detalizēti izpētīti pavisam 37 objekti – 17 kroņu vannas, 19 atsevišķi metāla kroņi un 1 unikāls lentu skapītis. Pētījumi veikti galvenokārt Kurzemē, bet papildus, iespēju robežās apmeklētas un izpētītas arī 10 kapsētas citviet Latvijā (Zemgalē – 5, Vidzemē – 4, Latgalē - 1), un šajās vietās arī apzināti un izpētīti 4 tradīciju objekti – 3 vanniņas un viens atsevišķs metāla kroņa atlikums.
Apsekojumu apjoma ziņā šogad paveikts ir vairāk nekā divreiz vairāk nekā sākotnēji plānots. Tomēr te jānorāda, ka lielā apjoma rezultāts ir gan būtisks aptverto vietu skaita ziņā, gan dod arī secinājumus, ka daudzās kapsētās metāla kroņu tradīcijas objekti vairs nav saglabājušies (šajā gadījumā arī negatīvs rezultāts ir rezultāts). Piemēram, šogad bija gadījums, ka caur sociāliem tīkliem tika saņemta detalizēta informācija par kroņu vanniņām Jaunpils novada Rubuļu kapsētā, bet mēnesi vēlāk to apmeklējot nācās secināt, ka pavisam nesen kapos veikta apjomīga talka un viss nosacīti liekais – nokopts un aizvākts. Savukārt par Pilsrundāles Sudmalu kapiem līdzīga informācija par tajos esošu vanniņu bija saņemta vairāk nekā pirms gada, bet oktobrī sanāca nejauši tai vietai braukt garām un tika veltīts laiks apsekošanai. Tās gaitā ... Lasīt tālāk »

Dzerkaļu kalns – izcilnieks Latgales augstienē

Sestdien, 13.maijā Latgales augstienē notiks Gada ģeovietas pasākums ar ģeoloģijas speciālistu piedalīšanos un tiks atklāts informācijas stends par Dzerkaļu kalnu. Aicināts ikviens interesents!

Izglītojošais pasākums ir bezmaksas, un piemērots ikvienam dabas draugam. Pasākuma ietvaros notiks arī izzinošs, ap 2 km garš pārgājiens speciālistu pavadībā līdz Dzerkaļu kalnam un pa tā tuvāko apkārtni.

Latgales izcilākie kalni veido iespaidīgu ainavu. Foto: Andris Grīnbergs, 2006.g.

Dzerkaļu kalns, kura augstums 286,3 m virs jūras līmeņa, ir tikai nieka 3 metrus zemāks par blakus esošo un plašāk pazīstamo Lielo Liepukalnu. Abi pēc būtības ir kā vareni dvīņubrāļi. Pastāv versija, ka Dzerkaļu kalns varētu būt augstākais paugurs Latvijā pēc relatīvā augstuma (no pakājes līdz virsotnei).
Gada ģeovietas nosaukums ik gadu tiek piešķirts kādam īpašam objektam ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas apzināšanu un izpēti. Latvijas mērogā Dzerkaļu kalns ir īpašs ar to, ka tā ir izcila – ļoti augsta un stāva reljefa forma. Tas atrodas Rēzeknes novadā, Kaunatas pagastā, Rāznas nacionālajā parkā, Latgales augstienes augstākajā daļā, aptuveni 700 m no Lielā Liepukalna. Dzerkaļu kalna vietvārda izcelsme varētu būt saistīta ar vārdu dzierkalis jeb dzerkaļs – amatnieks, kas izkaļ dzirnakmeņus. Kalna pakājē joprojām ir daudz dažādu akmeņu.
Kā un kad izveidojies Dzerkaļu kalns un daudzus citus iespaidīgā kalna noslēpumus uzzināsim 2017.gada Ģeovietas pasākumā, kas sāksies 13.maijā, 12:00, Lielā Liepukalna automašīnu stāvlaukumā.

Pasākuma ielūguma plakāts. Autors: Juris Metums (LPC).

< ... Lasīt tālāk »

Mūsu dižākās tūjas

Pēdējos gados vairākas reizes dabas pētnieki ir konstatējuši dažādu dižkoku apdraudējumus un nozāģēšanas gadījumus. Skaļākais no tiem – izcilās Pētermuižas dižtūjas nozāģēšana, kas plašu mediju rezonansi un sabiedrības sašutumu izraisīja nupat – 2017.gada janvāra sākumā. Ir pamats domāt, ka tūjas ir vieni no neaizsargātākajiem dižkokiem Latvijā, par tām maz kas zināms, un tādēļ – dabas aizsardzības nolūkos – publicējam izcilāko tūju sarakstu.

Tūjas, precīzāk sakot, Rietumu tūjas (sugas nosaukums - Thuja occidentalis) ir visai bieži sastopamas Latvijā. Vairāk tās redzamas dažādos kapos un parkos, pie muižu ieejām, arī pie skolām un dažādām sabiedriskām ēkām, gan atsevišķi augošas, gan dzīvžogos. Nereti sauktas par dzīvības kokiem. Izmēros tās nevar sacensties ar dižiem ozoliem, liepām vai priedēm, bet katrai koku sugai ir savs formāts un šarms. Tūjas, kā mūžzaļš ciprešu dzimtas koks, ir zaļas arī ziemā. Savukārt par dižu uzskatāma ikviena tūja Latvijā, kas sasniegusi 1,50 m apkārtmēru.

Gailīšu kapu dižtūja 2016.gada vasarā. Foto: Andris Grīnbergs.

Latvijas dižākā šobrīd zināmā un ekspertu apmērītā tūja aug Zemgalē, Auces novada Bēnes pagasta Gailīšu kapos (attēlā). Tā sasniegusi 2,81 m apkārtmēru. Otra dižākā bija Pētermuižas dižtūja Valles pagastā, kas nozāģēšanas laikā bija izaugusi līdz 2,76 m apkārtmēram. Tagad otrā dižākā Latvijā ir viena no divām Bērziņu tūjām ar apkārtmēru 2,53 m Dobeles novada Bikstu pagastā, bet trešā, ar 2,45 m apkārtmēru - Jošku tūja Alūksnes novada Zeltiņu pagastā. Šīs un citas Latvijas dižākās tūjas – sarakstā.

Dižajām tūjām kā dižkokiem uzmanība pievērsta ir maz, pārsvarā gadījuma rakstura. Šāds dižo tūju saraksts līdz šim nav bijis publicēts. Tā sastādīšanā izmantoti – pētnieku A.Grīnberga, J.Cepīša, J.Metuma dati, kā arī interneta resursos publiski pieejamā informācija (piemēram, Dziedava.lv, Valsts mežu dienesta Kultūras mantojuma projekta dati, u.c.). Ļoti ticams, ka laika gaitā šis dižo tūju saraksts papildināsies ar jauniem ... Lasīt tālāk »

2017.gada ģeovieta - Dzerkaļu kalns Latgalē

Dzerkaļu kalns pasludināts par Latvijas 2017.gada ģeovietu. Tas atrodas Latgales augstienē, un šis ir otrais gads 10 gadu laikā, kad gada ģeovieta (gada ģeoloģiskais objekts) atrodas Latgalē.

Dzerkaļu kalns Rāznas nacionālajā parkā. Foto: Juris Soms.

Latvijas Gada ģeovietu izsludina Biedrība Ziemeļvidzemes ģeoparks, popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos dabas veidojumus. Šogad par Gada ģeovietu ģeologu un dabas ekspertu aptaujas rezultātā tika izvēlēts Dzerkaļu (Dzierkaļu) kalns, kas atrodas Rēzeknes novadā, Kaunatas pagastā, Rāznas nacionālajā parkā.
Latvijā Dzerkaļu kalns ir īpašs ar to, ka tā ir izcila – ļoti augsta un stāva reljefa forma. Tas ir novietojies Latgales augstienes augstākajā daļā, Rāznavas paugurainē, aptuveni 720 m uz ziemeļaustrumiem no Lielā Liepukalna. Dzerkaļu kalns ir ļoti augsts – 286,3 m virs jūras līmeņa – tikai 3 metrus zemāks par blakus esošo Lielo Liepukalnu – pēc būtības tā dvīņubrālis, bet ar plašāku un līdzenāku virsotnes daļu. Pastāv versija, ka Dzerkaļu kalns varētu būt augstākais paugurs Latvijā pēc relatīvā augstuma (no pakājes līdz virsotnei). Iespaidīgais kalns ir apaudzis ar mežu, un iespaidu par to var iegūt tikai pa nelielu ainavas koridoru no Dzerkaļu māju puses (foto), vai arī no populārā skatu torņa Lielajā Liepukalnā. Stāvo nogāžu dēļ nokļūšana Dzerkaļu kalna virsotnē nav viegla. 
Dzerkaļu kalns ir veidojies leduslaikmeta šļūdoņa un tā kušanas ūdeņu iedarbē pirms 13-15 tūkstošiem gadu. Lielpaugura pamatu veido zemledāja apstākļos sabīdīti un sakrokoti morēnas mālsmilts nogulumi. Kalns atrodas Latgales augstienes augstākajā daļā, kas Latvijas reljefa kartē iezīmēta kā mālsegas pauguru (t.s., zvoncu) un kupolveida pauguru (t.s., kēmu) izplatības areāls. Gada ģeovietas izvirzīšana palīdzēs noskaidrot, kāda īsti ir Dzerkaļu kalna un tā apkārtnes pauguru un leju izcelsme. Pēc valodnieku versijas vietvārda cilme varētu būt saistīta ar vārdu dzie ... Lasīt tālāk »

Nozāģēta izcilā Pētermuižas dižtūja

Latvija ir zaudējusi izcilu dižkoku – Pētermuižas dižo tūju Zemgalē, Vecumnieku novada Valles pagastā. Nupat, domājams, ap gadu miju tā ir vienkārši nozāģēta.

Posta darbu vieta Pētermuižā, 7.janvārī. Labi redzams dižkoka celms un stumbra paliekas.

Zaudēts varens dižkoks

LPC ekspedīcija 7.janvārī apmeklējot nomaļo Pētermuižu konstatēja, ka izcilais dižkoks ir nozāģēts, un mētājas daļēji sazāģētā, bet prom neaizvāktā veidā notikuma vietā, pārklājies ar tikko uzsnigušo sniegu. Spriežot pēc celma, stumbra un skaistā vainaga atliekām dižtūja bijusi lieliskā veselības stāvoklī, bez trupes, un bez būtiskiem bojājumiem, ar garu un slaidu vainagu. Tūjas apkārtmērs nozāģēšanas laikā sasniedzis 2,76 m apkārtmēru, kas šīs sugas kokiem ir milzīgs izmērs. Pēc pašreiz mūsu rīcībā esošiem datiem iznīcināta ir 2.dižākā tūja Latvijā (un iespējams arī Baltijā). Ilgus gadus, kopš 2005.gadā tā apzināta, Pētermuižas dižā tūja ar apkārtmēru 2,65 m atradās šīs sugas dižkoku pirmajā vietā, bet pagājušā gadā cita dižtūja Bēnes apkārtnē, to ir apsteigusi, atstājot to otrajā vietā. Tūjas divu metru apkārtmēru pārsniedz ļoti reti, un pa visu Latviju tādas ir mazāk nekā desmit.

Dižkoka nozāģētājs ir centies

Par izcilā dižkoka nozāģēšanas faktu ir informēta Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), kas ir atbildīgā valsts iestāde par dižkoku aizsardzību Latvijā. Pēc notikuma vietas apskates secinājām, ka netālu garām dižtūjas augšanas vietai ir tīrīta veca elektrolīnijas stiga, un vainīgi varētu būt vai nu AS Sadales tīkli, vai arī zemes īpašnieks. Pamestajā Pētermuižas apkārtnē tūja noteikti nekam nav traucējusi, tai skaitā jaunas elektrolīnijas izveidošanai netālu tai garām. Nav saprotams kā zāģētājiem, kas spriežot pēc zāģējumiem, ilgi mocījušies ar dižkoka nogāšanu, nav bijusi sapratne, ka viņi noposta ievērojamu dabas retumu. Izskatās, ka pēc koka nozāģēšanas, nojaušamu iemeslu pēc, zāģētāji mēģinājuši novākt arī celmu zāģējot vēlreiz līdz ar zemi. Kas nozāģējis izcilo dižkoku noskaidros DAP, bet mēs ceram, ka vainīgie saņems kaut minimālu so ... Lasīt tālāk »