Latvijas Petroglifu centrs




Sākums » 2021 » Decembris » 29 » Vidzeme 2021
13:55
Vidzeme 2021

Vidzemes seno robežakmeņu pētījumi un atradumi 2021.gadā.
M.hist. Andris Grīnbergs, projekta vadītājs.

 

Šogad aktīvi tika turpināts meklēt un pētīt Vidzemes senos robežakmeņus. Īpaši darbīgs bija oktobris, bet arī citos gada mēnešos tika veiktas ekspedīcijas uz dažādām vietām Vidzemē. Pavisam šogad tika paveiktas kopumā 5 ekspedīcijas, kas norisinājās Ropažu, Rencēnu, Launkalnes, Raunas un Skujenes apkārtnēs. Tagad Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā Vidzemes robežakmeņu projekta āra darbi ir beigušies, un ir laiks pastāstīt, kas šogad vēsturisko robežakmeņu jomā ir īpaši interesants apzināts un izpētīts. Šeit ir stāsts par ievērojamākajiem šī gada atklājumiem trijās dažādās vietās.

Attēlā: Savulaik jau novadpētnieces Melānijas Vanagas apzinātais 1849.gada robežakmens.

 

Pa Melānijas Vanagas pēdām.

Stāstījumus par atradumiem sāksim ar nesenākiem notikumiem. Saulainajā 1.novembrī bija pēdējā ekspedīcija, kas norisinājās Skujenes apkārtnē. Tur nomaļos mežos pie nelielā Drapmaņu ezera, jau 1970.gados ievērojamā novadpētniece Melānija Vanaga atklāja kādu ļoti interesantu robežakmeni no 1849.gada. Toreiz viņa to aprakstīja savā manuskriptā, kur bija arī nozīmējusi iekalumus un nofotografējusi akmens tuvplānu. Toreiz viņai ceļu no Ozolkalniem uz Drapmaņiem un arī akmeni norādīja Ozolkalnu mājās dzīvojošā iedzīvotāja. Tolaik akmens atradies mežmalā zem lielas egles. Vēlāk šo nozīmīgo robežakmeni bija meklējuši citi pētnieki, bet neatraduši. Apkārtne gadu desmitu laikā būtiski mainījusies. Ozolkalnu mājas sen vairs nav, un nav arī ne novadpētnieces, ne vietējās iedzīvotājas, un nav ne viena, kam pavaicāt...

1.novembrī meklējumus sākām ar to, ka vajadzēja lokalizēt bijušo Ozolkalnu māju vietu, un pēc tam saprast, kur varētu būt bijusi novadpētnieces Melānijas Vanagas minētā mežmala ar lielo egli, un kur līdz ar to meklējams senais robežakmens. Kad mājvieta tika sasniegta, tad visi orientieri izrādījās diezgan aptuveni. Ozolkalnu māju vietā vairs nav pat pamatu, mežmalas un izcirtumu malas izskatījās aizdomīgi jaunas, bet īsti vecas egles, nu tādas, kas jau pirms 40 – 50 gadiem būtu uzskatāmas par tādām, tā īsti tuvumā nemaz neatradās. Tepat mežos ir arī Skujenes pagasta un Nītaures pagasta robeža, kas nesenos laikos novilkta ļoti taisni, un dabā ne visur ir skaidri iezīmēta (izcirsta). Spriežot pēc vecākām kartēm un esošām pagastu robežām nedaudz nostāk, tā kādreiz bijusi pavisam citāda, daudz līkumaināka. Tas arī apliecinājās, kad izstaigājot tagadējo pagastu robežu vairāk kā puskilometra garumā, uz tās neatradās nekas ievērības cienīgs.

Un tad, kad saule jau sāka slēpties aiz mežu galiem, tomēr izdevās atrast arī seno robežakmeni. Tas neatradās mežmalā zem lielas egles, kā savulaik teikts novadpētnieces manuskriptā, bet gan samērā dziļi jaunu bērzu mežā. Mūsdienās tas ir aizaugušā un sen jau kā nelietotā meža celiņa malā ap 50 metrus no mežmalas. Viss te ir gadu desmitos pilnīgi mainījies. Nekādas robežas pazīmes akmens atrašanās vietā arī vairs mūsdienās nav samanāmas, bet domājams, ka akmens joprojām atrodas savā sākotnējā vietā, jo robežzīme rāda pareizu virzienu. Tas īpaši apliecinājās ar to, ka pa norādīto robežas virzienu izdevās atrast vēl vienu robežakmeni.

Ko vērtīgu mums vēsta atkal apzinātais jeb no aizmirstības izceltais, vairāk kā 40 gadus pazudušais Ozolkalnu robežakmens? Tas iezīmē 1849.gadā dabā iezīmētu robežu – starp muižām, starp pagastiem, starp ko tieši – tas vēl noskaidrojams un precizējams jautājums, kādas zemes tieši tas nodalījis. Akmens virsmā skaisti un kompakti ir redzami diezgan daudzi iekalumi. Ir izteiksmīga robežzīme, ir gada skaitlis 1849, un ir arī „N:1” – un tas cipars ir pats intriģējošākais. Jo jau dodoties meklēt šo pazudušo robežakmeni, bija vilinājums pameklēt vairāk un cerēt, ka, ja jau ir viens, tad noteikti ir vēl kāds! Un tas cipars, ko bija jau piefiksējusi novadpētniece Melānija Vanaga, deva papildus cerību, ka pat ja neatrastos šis pazudušais robežakmens, tad varbūt paveiktos un atrastos kāds cits. Un atradās arī! Ap saulrieta laiku gandrīz puskilometra attālumā izdevās atrast vēl vienu robežakmeni. Tas sākumā izskatījās tipisks muižu laiku robežakmens ar lielu robežzīmes iekalumu virsmā. Izmēros mazāks, nekā pirmais – Ozolkalnu robežakmens. Taču tā kā robežzīme rādīja pareizu virzienu (uz pirmo robežakmeni) un pats akmens arī izskatās dziļi zemē iesēdies, tad gribas ticēt, ka tas joprojām atrodas savā sākotnējā vietā, neskatoties uz to, ka atrodas pašā lauka malā, un blakus tam esošais mežs ir visai jauns ataugums.

Šo robežakmeni nācās pētīt jau lukturīša gaismā, jo iestājās īsās rudens dienas novakare. Tumsa nav ērtākais sabiedrotais, bet pulksteņlaiks vēl atļāva pabeigt atraduma izpēti. Sarkanā granīta bluķīša līdzenajā virsmā iekaltā 34 x 25 cm lielā robežzīme ir tipiska muižu laikiem, un tā rāda akurāti uz pirmo robežakmeni. Pirmā brīdī šķita, ka tas arī viss, ko te redzam, tomēr apskatot robežakmeni rūpīgāk, izdevās atrast vēl ko. Būtiski – vienmēr robežakmeņi jāapskata no visām pusēm! Arī šim, kam virspuse nav pārāk liela, citi iekalumi ir veikti vienā no sāna malām. Tādi robežakmeņi, kam iekalumi izveidoti dažādās plaknēs nav ļoti bieži atrodami, tomēr zināmi ir arī citviet Latvijā. Šeit sāna malā redzamas divas iekalumu rindas – viena vēstī, ka šis pēc kārtas ir trešais robežakmens, otra – jau zināmo gada skaitli 1849. Tātad, iespējams, kaut kur mežā slēpjas vēl vismaz viens nezināms robežakmens! Vai robeža gājusi taisni starp šiem diviem akmeņiem, vai līkumojusi, to gan pagaidām nezinām. Mūsdienās šis jaunatklātais robežakmens atrodas Nītaures pagastā, nedaudz nostāk no pašreizējās pagastu robežas. Skaidrs, ka pētījumi šajā Skujenes un Nītaures pagastu robežas apvidū būs kādreiz jāturpina. Ekspedīcija Skujenes pagastā notika sadarbībā ar Historia.lv.

Attēlā: 1849.gada robežakmens ar iekalumiem divās plaknēs.


Atrasts ilgstošas izmeklēšanas rezultātā.

Launkalnes pagasta Vecragu mājās ciemojāmies jau 2011.gada rudenī. Toreiz apmeklējuma iemesls bija izcilā vīksna, kas aug mājas tuvumā. Tik liela un skaista dižvīksna Latvijā ir liels retums. Toreiz apmērījām gan vīksnu, gan klausījāmies kā saimniece stāstīja mums par mājas vēsturi, gan arī rādīja māju zemju robežakmeni starp Vecragiem un Jaunragiem. Toreiz, kad bija jau septembra nogales dienas pēcpusdiena, ekspedīcijas gaitās Vecragos bijām kā pēdējā objektā tajā dienā. Taču saimniece atcerējās, ka kādreiz viņu saimniecībai attālos mežos bijušas siena pļavas, kas iedalītas jau muižu laikos, un nostiprinātas ar īpašumtiesībām to laiku mājas plānos. Un tam tālajam zemes nogabalam bija arī likts robežakmens starp siena pļavām un muižas zemi. Senajā zemju plānā tas ir iezīmēts ar skaistu robežzīmes atveidojumu, un Vecragu saimnieki teica, ka tas vēl dabā varētu būt saglabājies.

Pagāja 10 gadi un doma, par senā muižas zemju robežakmens atrašanu joprojām bija aktuāla. Oktobra nogalē vēlreiz tika apciemoti Vecragi. Atkal tika nomērīta dižā vīksna. Šogad tās apkārtmērs ir jau 7,12 m! Atkal ar saimnieci pārrunājām tālo siena pļavu zemju robežu lietas, atkal skatījām 1868./1870.gadu un 1907.gada zemju plānus, kuros iezīmētas sienu pļavas, un uzmanību piesaistīja kāds neparasta leņķa zemju stūris, kur tieši arī norādīts muižu zemes robežakmens. Saimniece jau stipri gados, pļavu zemēm jau sen citi saimnieki, bet pļavu vietā meži un izcirtumi, atkal ir pēcpusdiena, un daudzu iemeslu pēc aizvest uz robežakmeni – nesanāk. Vēl kopīgi aizbraucam uz vēsturiskajai vietai nosacīti tuvākajām mājām, kas arī ir diezgan tālu, un pat otrpus upei, un noskaidrojam, ka arī to saimnieki nevar līdzēt, jo par robežakmeni nezina.

Pēc nedēļas, pašā oktobra nogalē, Launkalnes puse tiek apciemota vēlreiz. Garajos rudens vakaros ir sanācis pētīt kartes un mūsdienu digitālos apvidus attēlus, un bija kāda doma – sameklēt lielajos mežos vietu, kur ir neparasti plata leņķa stigas pagrieziens, kāds redzams senajos plānos. Parasti mežos kvartāli ir taisnstūra, bet citas formas ir retāk. Tas šajā reizē bija izšķirošs rādītājs, kas palīdzēja atrast specifisko vietu Launkalnes mežos. Atlika tikai pārbaudīt vietu dabā.

30.oktobra rītā pa mežu ceļiem tika aizbraukts cik vien tuvu iespējamai vietai var piekļūt, un tad pa senu stigu gājām meklēt tās pagriezienu. Un tiešām – plata leņķa pagrieziens stigai mežā joprojām ir, un tajā vietā arī saskatāma zālēm apaugusi kupica. Tās vidū joprojām ir saglabājies akmens, kuru attīrot redzama – seno laiku zemju robežzīme. Balstoties uz Vecragu māju zemju plāniem ir skaidra robežu to laiku (1860.-1870.gadi) piederība. Vienā pusē toreiz bija Vecragu siena pļavu zemes, otrā – Raunas muižas zemes. Jā, tieši – Raunas muižas, neskatoties uz to cik tālu mūsdienās ir līdz pašai Raunai (ap 18 km!), tolaik tās zemes bijušas arī tālu prom Launkalnes mežos. Ekspedīcijā uz Raunas muižas robežakmeni piedalījās Raunas muzeja pārstāve Ieva Plētiena, tā, ka šis Raunas vēstures objekts tagad ir zināms arī šajā novadpētniecības muzejā.

Attēlā: Raunas muižas robežakmens uz stigas Launkalnes puses mežos.


Šī gada senākais robežakmeņu atklājums.

Oktobrī pieturējās robežakmeņu pētniecībai ļoti piemērots laiciņš – lapas bija jau no kokiem un krūmiem pabirušas, un mežu apvidos bija meklējumiem labvēlīgi apstākļi. Jau aprīlī Latvijas Petroglifu centram bija saņemta interesanta ziņa no bijušās vietējās iedzīvotājas Irēnas Repinas par iespējamu robežakmeni Rencēnu puses mežos, un 6.oktobrī tā tika pārbaudīta un apstiprināta.

Uz tagadējās divu pagastu – Rencēnu un Ēveles – robežas atrodas paliels akmens ar virsmā iekaltu robežzīmi un gada skaitli 1783. Tas liecina, ka jau 18.gadsimtā pa šo pašu robežlīniju bijusi muižu robeža. Vēlāk – pagastu, arī rajonu robeža. Laiki mainās, bet robežas vieta paliek. Mūsdienās tuvākais orientieris ir ap 300 m attālās Jaunrenču mājas.

Attēlā: 1783.gada robežakmens uz Rencēnu un Ēveles pagastu robežas netālu no Jaunrenčiem.

Kad bija pabeigta robežakmens uzmērīšana un izpēte, radās doma, ka cauri mežiem izsekojamā robežstiga ir vilinoša tālākiem meklējumiem. Varbūt var atrast vēl kādu robežakmeni!? Un tā arī bija – tālāko meklējumu gaitā tika atrasti vēl vairāki, dažādu laiku un nozīmes robežakmeņi, kas atrodas uz tās pašas vēsturiskā robežas. Divi no vēlāk atrastajiem robežakmeņiem bija mazu izmēru un ar vienkāršu krustveida robežzīmi virspusē – māju zemju robežakmeņi, kas visticamāk likti 19.gs.beigās vai 20.gs.sākumā. Viens cits nelielu izmēru robežakmens uz vecas kupicas atradās tāds, kam robežzīme ir ievērojami lielāka – 20 x 17 cm, un tas varētu būt likts iezīmējot muižu zemju robežas. Un visbeidzot vēl viens vērtīgs robežakmens ar iekaltu robežzīmi un gada skaitli 1783. Tas vēlreiz apliecina vēsturiskās robežas datējumu, un tās virzību pa vēl mūsdienās mežos atrodamo vēsturisko robežu. Attālums starp abiem nozīmīgajiem robežakmeņiem ar gada skaitļiem ir 460 metri. Tā kā mazliet mazāk par puskilometru, bet ejot šo attālumu šķiet, ka tas ir daudz garāks, jo šeit esošais apvidus ir diezgan grūti izejams. Šie ir senākie šī gada pētījumu sezonā atklātie datētie robežakmeņi Latvijā. 

Attēlā: otrais no 1783.gada robežakmeņiem uz Rencēnu un Ēveles pagastu robežas.

 

Kopsavilkums īsumā par visu sezonu.

Pavisam šajā gadā Vidzemes robežakmeņu izpētes projektā veiktas kopumā 5 ekspedīcijas, kas norisinājās Ropažu, Rencēnu, Launkalnes, Raunas un Skujenes apkārtnēs. Kopējais apsekoto dažādu laiku un nozīmes robežakmeņu skaits šajā pētījumu sezonā ir 29. No šiem vislielākais apjoms bija Raunas ciemā un pagastā apsekotie māju zemju (vecsaimniecību un jaunsaimniecību) robežakmeņi (kopskaitā 16), kuru nozīmīguma izpēte vēl ir nākotnes jautājums, jo vismaz daži varētu būt saistīti arī ar muižu robežām. Par nozīmīgākajiem muižu robežakmeņu atklājumiem šajā pētījumu sezonā, kam ir liela kultūrvēsturiskā vērtība, tika informēta Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde, bet par Raunas muižas robežakmeni, kas atrodas kupicā uz Valsts mežu stigas, informēta tika arī AS Latvijas Valsts meži. Vidzemes seno robežakmeņu izpēti atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

Ja gadījumā lasītājam ir zināms kāds akmens ar iekalumiem (robežakmens, vai citādi interesants, vēsturisks akmens), kas varētu nebūt zināms pētniekiem, tad droši var atrakstīt e-pastu (petroglifi @ inbox.lv)! Apzināsim kultūrvēsturiskās vērtības kopā!


© Foto un teksts: Andris Grīnbergs, LPC, 2021.g.
 

Skatījumu skaits: 47 | Pievienoja: Eksperts | Birkas: Vidzeme | Reitings: 0.0/0

Meklēšana

Kalendārs

«  Decembris 2021  »
PrOTCPkSSv
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031

Mājas lapa pastāv

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Flag Counter Apmeklētāju statistika pa valstīm kopš 19.06.2015.