Latvijas Petroglifu centrs

Petroglifi



Senatnes noslēpumi Latvijas klinšu sienās

Andris Grīnbergs (Mag.hist.), 2008.g.

Kad pirmoreiz tika atrastas savādas zīmes vēsturiskās Lībiešu Upuralas sienā, neviens nevarēja iedomāties, ka atklājums būs tik nozīmīgs. Kā pēc daudziem gadiem noskaidrojās, toreiz tā bija pirmā reize, kad Latvijā atrada smilšakmenī iegravētus senos petroglifus. Tikai pēc vairāk nekā 15 gadiem, kad sekoja nākamie, daudz apjomīgākie atklājumi, pētnieki patiesi varēja novērtēt nedaudzās zīmes Lībiešu Upuralā. Pēdējo divdesmit gadu laikā dabas un senatnes pētniekiem senos ierakstus jeb petroglifus Latvijas klintīs un alās izdevies atrast vairāk nekā 50 vietās.




            Petroglifi Nurmižu rezervātā.                                                                                  Foto: A.Grīnbergs, 2006.

Sākums - Lībiešu Upuralās

            Tas bija pirms vairāk nekā 30 gadiem - 1971.gadā, kad dabaspētnieks Guntis Eniņš, pētot Svētupes krastā esošās alas, Mazās Lībiešu Upuralas smilšakmens sienā atrada neparastas zīmes. Turpat blakus alas sienu rotāja uzraksts "M BACH SALIS 1664". Tas joprojām ir viens no vecākajiem zināmajiem Latvijas klintīs iegravētajiem gadu skaitļiem. Turpat Upuralas sienā atrodas arī, tikai daudz nesenāk apzinātais, 1642. gada ieraksts, kuru atstājis „Hans Sehvsen", un kas uzskatāms par pašu vecāko Latvijas smilšakmeņos atrodamo datēto ierakstu. Tikai nedaudz jaunāki (no 1668. un 1677.gada) rotāja Gūtmaņa alas sienas Siguldā. Interesanti, ka vecais Lībiešu Upuralu gadskaitļa iegravējums dublējas - tas atrodams gan mazajā, gan lielajā Upuralā. Lielajā Lībiešu upuralā ieraksts ir šāds: "Matias :A: BACH Ao 1664". Ļoti nozīmīgs fakts saistībā ar senajām rakstu zīmēm ir tas, ka alā, blakus tām veicot arheoloģiskos izrakumus, tika atklāts liels daudzums savulaik upurētu senlietu. Tas notika 1973.gada vasarā, kad arheologs Juris Urtāns Lībiešu Upuralās veica pētījumus. Atradumu klāsts bija plašs: 628 monētas un vēl ap 35 dažādas senlietas. Visi ziedojumi, pēc arheologa vērtējuma, attiecināmi uz laika posmu no 14. līdz 19.gadsimtam. Interesants fakts ir tas, ka neraugoties uz to, ka petroglifi zināmi jau vairāk nekā 50 vietās, ziedojumi citviet pie tiem pagaidām nav atklāti. Vēl ir tikai viena vieta, par kuru zināms, ka tur, kur apzinātas petroglifu zīmes, blakus esošā avotā kādreiz ziedots.





Petroglifi pazemē - Mazajā Lībiešu Upuralā.             Foto: A.Grīnbergs, 1995.

Braslas ieži ar petroglifiem

Atklājumi Lībiešu Upuralās tolaik bija nozīmīgi, bet tie bija vienīgie, gan saistībā ar atradumiem senā kulta alā, gan petroglifu atklāšanas jomā. Tikai apmēram pēc 15 gadiem - 1986.gadā Guntim Eniņam Braslas krastā esošajā Virtakas iezī atkal izdevās atrast petroglifus. Šoreiz tie vairs nebija daži, kā Lībiešu Upuralās, bet gan liels petroglifu jūklis 2 x 3,5 metru platībā. Toreiz atradums radīja sensāciju un daudzu ļaužu prātos pastiprināja interesi par senatni. Taču tas vēl nebija viss. Nākamajā gadā turpat netālu G. Eniņš atrada vēl petroglifiem līdzīgu svītru un loku mudžekli, kas tika nosaukts par seno kalendāru. Par to tika izteiktas visdažādākās hipotēzes, tai skaitā samērā ticama, ka tas tiešām varētu būt veidojums laika skaitīšanai. Atklājumi Braslas krastā liecināja, ka senie Latvijas iedzīvotāji tiešām kaut ko atzīmējuši smilšakmens klintīs. Bet ko tieši?




                        Petroglifi Virtakas iezī.                                                               Foto: A.Grīnbergs, 2004.

Otrreiz zīmes alā

Neilgi pēc Braslas atklājumiem Guntim Eniņam nejauši izdevās atrast kādu ļoti dīvainu alu Cēsu rajonā. Šī ala ir kā mazs pazemes labirints, ar daudzām sānu ejām un maziem kambariem, kur pieaugušam cilvēkam knapi iespējams iespraukties. Speleoloģiski interesantās Kājiņu alas sienās tika atrastas vairākas ļoti neparastas senzīmes un turpat netālu ģērboņveida ieraksts ar nesalasāmiem burtiem un gadskaitli 1776. Tas bija otrais gadījums, kad pazemē atrasti petroglifi. Taču atšķirībā no Lībiešu Upuralas, kas jau pirms tam bija zināma kā sena kulta vieta, Kājiņu ala bija pilnīgi nezināma. Smiltīm piebirusī un alu dzīvnieku drazām pievilktā ala bija jaunatradums, un vēl negaidītāk, ka tajā atradās cilvēka roku iezīmētas, sarežģītas zīmes. Diezgan neparasti, ka pašreizējā alas ieeja, iespējams, ir atbrukusi nesen, bet kādreizējā ieeja var būt nezināma. Par to liecina alas grīda, kas tajā alas daļā, kur atrastas zīmes, ved lejup. Smilšakmeņos alas veido pazemes ūdens, bet tas, kā zināms, pret kalnu netek. 30 metrus garajā Kājiņu alā, kas atrodas nomaļā, mežainā apvidū, ir viens no noslēpumainākajiem petroglifu atradumiem, jo nav skaidrības, kā un kāpēc iezīmētas šīs zīmes tik grūti pieejamā vietā. Jaunākā atziņa par alas veidošanos gan vedina domāt, ka ala ir ļoti sena - veidojusies jau ledāja kušanas laikā, ar ko arī izskaidrojama tās sarežģītā eju sistēma.



Petroglifi un svaigi skrāpējumi tiem pāri Kājiņu alā.  Foto: A.Grīnbergs, 2005.

Petroglifi slēpjas

Daudzas no šobrīd pētniekiem pazīstamajām petroglifu zīmēm vienkāršam ceļotājam, kas apskata klints vai alas sienu, nemaz nepiesaista uzmanību. Nelīdzenajā, bieži vien ķērpjiem un sūnām apaugušajā klints virsmā ir ne mazums robiņu, svītriņu, padzisušu gadu skaitļu, vairs kopā nesalasāmu burtu un daudz kā cita. Nereti tieši šādās vietās mēdz atrasties ļoti veci ieraksti, kas pētniekiem liecina par to, ka konkrētā vieta apmeklēta pirms 100, 200 vai vairāk gadiem. Alas apmeklētājs, kas nav iepazinies ar petroglifiem un nezina kā tie izskatās, tos arī neatpazīs, kad skatīsies tiem pat tieši virsū. Petroglifu pētīšanas vēsture (tā gan ir pavisam neilga) liecina, ka vēl 90.gadu sākumā šo rakstu meklētāji vēl bieži vien kļūdījās to meklējumos. Klints sienu skatīja viens pētnieks, vēl otrs, bet tikai trešais pamanīja, ka blakus dažādiem citiem nenozīmīgiem ieskrāpējumiem ir ļoti senas zīmes. Zināmas problēmas ir arī ar precīzu zīmju skaita noteikšanu vietās, kur tās ir lielākā skaitā. Vēl šobrīd petroglifu pētnieki, vienā un tai pašā vietā skaitot atrastās zīmes, nonāk pie dažāda rezultāta. Vienam viens skaits, otram - cits, trešajam - vēl cits. Kā tad tā? Atbilde ir pavisam vienkārša. Vēl ne vienmēr pilnīgi droši iespējams noteikt, kur beidzas viena un sākas cita zīme. Vienam pētniekam šķiet, ka cieši blakus savilktās zīmes skaitāmas kā viena, citam - divas vai trīs. Taisnība varētu būt kā vienam, tā otram. Tāpat strīdīgs jautājums ir par to, kā skaitīt vienu iekš otras ievilktas zīmes, kā iedobumus un svītrojumus.



Petroglifu daudzveidība Cēsu rajonā.                         Foto: A.Grīnbergs, 2005.

Kādēļ saglabājams vecs gadskaitlis?

Latvijas ieži un klintis daudzviet kā nosēti ar dažādiem uzrakstiem. Vecākos no tiem gan pie mums, gan plašajā pasaulē apseko un pētī novadpētnieki, vēsturnieki un citi pētnieki. Daudziem tas ir plašs pētījumu lauks. Pēc klinšu ierakstiem var spriest ne tikai par to, ka, piemēram, pirms 150 gadiem tur kāds bijis, bet gan arī par pašiem iežiem, kuros kādreiz kaut kas ierakstīts. Ja 1850.gadā iegravētais ieraksts ir labi saglabājies, no tā var secināt, ka klints ir diezgan noturīga, maz mainās tik ilgā laika posmā. Taču citviet, kur smilšakmens ir irdens vai arī saules, sala vai vēja iedarbībā padēdējis, tur pat šī gadsimta sākumā dziļi iegrebtais ieraksts ir grūti saprotams. Šādu faktu konstatācijai ir arī ģeoloģiska nozīme. Kopš 1994.gada sistemātiski tiek veikta arī Latvijas smilšakmens iežos iegriezto senāko gadu skaitļu uzskaite, kurā tiek ietverts ikviens ticamas kvalitātes gadu skaitlis, kas vecāks par 1950.gadu.

Vecie ieraksti liecina par daudzām lietām, tādēļ tos jāsaglabā. Savukārt mūslaiku iegravējumiem ne dabas, ne vēstures pētīšanā vairs nav nekādas nozīmes. Tie tikai traucē baudīt dabas jaukumus un kaitē vēsturiskām vērtībām, ja tiek uzkasīti tām pa virsu. Bez tam, kur viens grafomāns, tur arī vēl kāds tāds pats uzrodas, kā nekā tautas paruna vēstī, ka sliktam ieradumam daudz sekotāju.

Vairāk nekā 500 zīmes vienviet

Viens no visu laiku visnozīmīgākajiem petroglifu atklājumiem bija 1993.gada vasarā. Atradējs Guntis Eniņš šo seno rakstu klinti, kur redzamas vairāk nekā 500 senās zīmes, to vidū daudzi apļi ar iekšēju sadalījumu, nosauca par Režģu klinti. Šāda slepena nosaukuma piemērošana šai vietai tiek pielietota, lai varētu to atšķirt no citiem objektiem, neminot konkrētu vietas nosaukumu, unikālā senvēstures objekta aizsardzības labad.

Šī smilšakmens klints atrodas aizaugušas vecupes malā, biezā mežā, kur nav cilvēku iebradātu taku. Pārvietoties iespējams ar grūtībām, ložņājot pa egļu biezokņiem, krūmājiem un brikšņiem, spraucoties cauri garām nātrēm un zirnekļu tīkliem, brienot pa staigniem dūksnājiem. Daba ir mežonīga un pirmatnēja. Ziemā biezas sniega kupenas. Vasarā - odu un citu mošķu miljoni. Pašu klinti vietām grūti pamanīt, jo tā slēpjas aiz kokiem un krūmiem. Pieiet tai var tikai pa stāvās nogāzes sānu, jo tās apakšā - pārpurvojusies vecupe. Ja negribi iegrimt dūņās līdz ausīm, tad uzmanies!

Senās petroglifu zīmes Režģu klints smilšakmens iežos iegravētas vienā palielā atsegumā. Te tās ir ļoti daudzveidīgas. Īpašu uzmanību piesaista dažādas rūtiņas un režģīši, kas savilkti vairākās vietās. Saistībā ar tiem šai vietai arī dots nosaukums. Kādēļ šeit iezīmētas šādas zīmes? Kaut kas skaitīts vai attēlots? Atbilžu nav. Interesanti, ka nogāzes kraujā, netālu lejpus petroglifu vietas, ir vēl vairāki citi mazi iežu atsegumi un alas, bet tur petroglifu zīmes nav atrodamas.

Atklājumi pārliecina - tie nav nejauši iegravējumi

Divas ļoti nozīmīgas un atšķirīgas petroglifu atradumu vietas atrodas nelielas upītes ielejā Cēsu rajonā. Tur vienviet redzamas daudzas t.s. jumja zīmes. Kopējais zīmju skaits šajā vietā ir 110. Tās atrodas grūti pieejamā atsegumā krietni augstu virs upes, brikšņainas nogāzes vidusdaļā.

Absolūta zīmju līdzība daudzās citās vietās un to daudzums liecina par to, ka šie nav nejauši iegravējumi. Šīs pašas upītes ielejā, labu gabalu augstāk pa straumei, atrodas vēl viena liela petroglifu vieta ar apmēram tikpat daudz zīmēm. To 1994.gadā atklājis novadpētnieks Imants Jurģītis. Arī šeit atrodamas vairākas zīmes, kādas apskatāmas daudzās citās vietās. Vai tā būtu nejauša sakritība, vai jau varam runāt par zīmju sistēmu vai burtiem? Blakus šai otrai zīmju vietai, klints apakšā ir zema ieeja nelielā alā. Informācijas avoti vēstī, ka vietējie iedzīvotāji šo nelielo alu saucot par Velnalu. Domājams, ka tā varētu būt bijusi sena kulta vieta.




Petroglifu vieta pie Velnalas Cēsu rajonā.                  Foto: A.Grīnbergs, 2005.

Nomaļās zīmes - ne mazāk vērtīgas

Dažviet smilšakmeņos atrodas tikai viena vai dažas zīmes. Taču parasti tās ir nešaubīgi senas un atbilst tiem priekšstatiem, kādi petroglifu pētniekiem par tām izveidojušies. Atsevišķi atrasto zīmju vērtība nav nemaz tik maza. Tās, kaut vai tikai, piemēram, parāda kādā areālā bijusi prakse iegriezt zīmes iežos, gan kur ir zināmas šīs konkrētās zīmes. Šādas nomaļās zīmes atrodas kādā Straupes pagasta gravā, Nurmižu gravu iežos, Karogupītes klintī, Kājiņu alā, Baižu iežos un citur.

Citviet smilšakmens iežus rotā tikai sen iegrieztu svītriņu rindas. Tās ir visai noslēpumainas, jo pagaidām pētnieki nešaubīgi ir secinājuši un vienojušies, ka ar tām kaut kas ir skaitīts. Varbūt - laiks. Pirmoreiz tādas svītriņas tika atrastas Virtakas ieža kalendārā. Pēc dažiem gadiem (A.Grīnbergs, 1990.g.) turpat vēl tika atrasta cita svītriņu grupa grūti aizsniedzamā vietā, klints plaisā. Vēl klints ar svītriņām atrasta (A.Grīnbergs, 1992.g.) kāda neliela kanjoniņa sienā, kur arī ir ļoti grūti piekļūt. Laikam jau tieši šī paša iemesla pēc, kā arī pateicoties nomaļajai un neapdzīvotajai apkārtnei, šie senie ieraksti ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Vēl arī citviet petroglifu zīmes saglabājušās tikai pateicoties tam, ka tās ļoti dziļi iegravētas.

Atradumi seko cits citam

1991.gada janvārī dziļajās Nurmižu rezervāta gravās A.Grīnbergam izdevās atklāt smilšakmens iezī iezīmētus neparastus apļus ar iekšēju sadalījumu un tiem blakus vēl vairākas neparastas zīmes. Ir izteikta versija, ka šīs varētu būt Saules zīmes jeb gada simboli. Nepilnu pusgadu vēlāk - 1991.gada aprīļa beigās, citā vietā, Gaujas senielejas sāngravā iepretim Līgatnei, A.Grīnbergs atklāja drūmu, biezi apsūnojušu klints sienu ar vairākām zīmēm. Viena no tām - tik netipiska, ka līdz tam līdzīga tai citviet vēl nebija atrasta. Šobrīd ir zināma vēl viena vieta Kurzemē, kur arī iegravēta šāda zīme. Šai petroglifu vietai iepretim, sāngravas citā klintī, atrodas vēl citas neparastas zīmes: apļi ar krustiem un gadskaitlis 1881. Taču viss, kas saistās ar un ap šo gadskaitli, ir iegravēts pavisam savādāk nekā zīmes divās gravas pretējās nogāzes klintīs. Šeit pat netālu, pēc pāris gadiem pētot apkārtnes iežus, Gaujmalas nogāzē citi pētnieki atrada vēl vairākas nelielas zīmju grupas. Līdz ar to šis nomaļais Gaujas pamatkrasta nostūris un blakus esošā sāngrava ir viens no klinšu petroglifiem visbagātākajiem apvidiem Latvijā. Gribētos cerēt, ka kādreiz šeit vēl būs arī kādi citi atradumi. Tāpat kā Ramātu klintīs, kur pirmie petroglifi tika atrasti 1991.gada augustā, bet nākamajos gados vēl vairākas to grupas.



                      Petroglifu vieta Nurmižu rezervāta gravās.                 Foto: A.Grīnbergs, 2006.

Atklājums Pētera alā

Viens no pēdējiem lielajiem petroglifu atradumiem bija 1997.gada vasarā, kādā samērā labi tūristiem pazīstamā alā Gaujas Nacionālajā parkā. Tas notika Pētera alā, kas atrodas Siguldā, Vējupītes ielejas kreisās nogāzes augšmalā, kur atsedzas Gaujas svītas sarkanais smilšakmens. Atsegums ir līdz 8 - 10 m augsts un apmēram 70 m garš ar daudzām plaisām, no kurām lielākā ir ala - Pēterala. Tā ir sausa, bez avota. Ala ir plaisveida ar četrām šķērsplaisām (divas uz katru pusi), kurās gan nav iespējams iekļūt. Šīs šķērsplaisas ir apmēram 2 metrus garas, bet tās nav izstaigājamas, jo pie grīdas pārāk šauras. Pēterala ir tikai 6,2 metrus gara. Tā izskatās kā plaisas, alas un aizas apvienojums. Apmēram 2 metrus garā posmā pie ieejas tās griesti kaut kad senāk jau nobrukuši. Tādēļ zem smilšakmens jumta esošās alas garums būtībā ir tikai 4 metri. Diezgan neparasts un Latvijas alām neraksturīgs ir tās griestu augstums - vidēji 5,3 m, bet maksimālais - 6,1 m. Platums pazemes telpai gan nav liels - vidēji 2 m. Savukārt ieeja alā ir tikai 0,6 - 0,7 m plata, tikvien, lai bez grūtībām tajā var iekļūt pieaudzis cilvēks. Alas kopējā platība - neliela. Dienas laikā Pētera alā no ārienes iespīd pietiekami daudz gaismas, lai pat tās galā apmeklētājam nebūtu nepieciešams ieslēgt kādu gaismekli. Šī ala neapšaubāmi ir ļoti populārs tūrisma objekts. Par to arī liecina vecie ieraksti alas sienās no 1795, 1799, 1838, 1876, 1880, un citiem jaunākiem gadiem. Vecie gadu skaitļi skaidri apliecina, ka ala apmeklēta jau pirms daudzām paaudzēm.

Petroglifu zīmes tika atrastas 1997.gada jūnijā. Nākamajā gadā tika veikti papildus pētījumi, un tika noskaidrots, ka šeit vēl saglabājušies kopumā ne mazāk kā 42 dažādas petroglifu zīmes. Pētera alas sienās esošās petroglifu zīmes lielākoties ir tādas, kas raksturīgas daudzās citās vietās atrastajām. Šeit ir gan krusti un to varianti, gan aplīši ar dažādu sadalījumu. Ir arī dažas ļoti specifiskas zīmes, kas atkārtojas tikai dažviet. Viena - tikai vienviet, samērā netālu esošā vietā. Ņemot vērā, ka tepat netālu atrodas slavenais Satezeles pilskalns nav grūti izteikt minējumus, ka ieraksti varētu būt izdarīti tā apdzīvotības laikā. Tas, protams, ir tikai pieņēmums.

Petroglifu izplatība uz smilšakmens klintīm

Kopumā lielākoties visas petroglifu zīmes atrodas Vidzemes upju un upīšu ieleju smilšakmeņos, bet petroglifi atrasti arī Ziemeļkurzemē. Abām šīm teritorijām raksturīgi līdzīgi ģeoloģiskie apstākļi - smilšakmens iežu esamība dziļās upju ielejās un to lielais daudzums. Otrkārt - etniskie apstākļi (ja tie izrādītos būtiski) - abas teritorijas pa lielākai daļai uzskatāmas par lībiešu kādreiz apdzīvotām.

Gan Ziemeļkurzemē, gan Vidzemē upju krastos un pamatkrastos atsedzas vidusdevona un augšdevona smilšakmens ieži. Ģeoloģiski tie pieder galvenokārt pie Gaujas svītas, kas izplatīta Gaujas lejtecē un vidustecē, kā arī tās pieteku ielejās. Taču vēl petroglifi ir arī iegravēti Amatas svītas iežos (baltie smilšakmeņi un lodīšu smilšakmeņi), Burtnieku svītas iežos (atsedzas Salacas un Svētupes baseinā), kā arī Arikulas svītas iežos (Ziemeļkurzemē). Varētu domāt, ka citur Latvijā petroglifi nav atrodami uz iežiem, tādēļ, ka nav cieto iežu atsegumu, bet tas tā nav. Ir vēl vairākas vietas, kur Latvijā atsedzas cietie nogulumieži, bet tajos līdz šim nekas petroglifiem līdzīgs nav atklāts. Te varētu minēt Ventas un Abavas baseinu, jo īpaši Ventas Sarkanās klintis lejpus Kuldīgas, pie Abavas Muižarāju krauju lejpus Rendas, kā arī citas vietas pie šīm upēm un to pietekām. Petroglifi nav atklāti arī Ziemeļaustrumu Vidzemē pie Vaidavas, kur arī atsedzas smilšakmens ieži. Tāpat smilšakmens ieži ir Alūksnes rajonā pie Pededzes, Ogres rajonā pie Ogres un pie dažām Daugavas pietekām, un vēl dažviet dažādās Latvijas vietās pavisam nelielā apjomā. Līdz ar to varam secināt, ka petroglifi raksturīgi konkrētiem apvidiem.




Petroglifu vietu izplatība Latvijas teritorijā.               A.Grīnbergs, 2008.

Kopumā visiem smilšakmens iežiem Latvijā raksturīgs irdenums, kas petroglifu iegravēšanai ir labvēlīgs faktors, jo iezis ir viegli tam izmantojams, bet no saglabāšanās viedokļa - tas ir mīnuss, jo ieraksti ātri var iet bojā. Visbiežāk visi zināmie petroglifi izdarīti cilvēkam viegli sasniedzamā augstumā - no atsegumu apakšas līdz pat dažu metru augstumam, retāk tie izdarīti daudz augstāk no zemes. Petroglifu iegravēšanai visticamāk izmantoti dažādi rīki (par to liecina to atšķirīgais iegravēšanas platums un dziļums), starp kuriem droši vien ir naži, koku zari, akmens šķembas. Iegravētie petroglifi - visdažādākās zīmes, līnijas, iedobes, kā arī stilizēti zīmējumi. Bieži vien tās pārklājas, un atšķiras pēc iegravējuma platuma un dziļuma. Arī to iegravējumu raksturs un daudzveidība dažādās vietās ir atšķirīgi. Nav ticams, ka šādas zīmes varētu būt iegravētas tikai gadījuma vai nejaušības pēc. Tā, kā petroglifu vietu skaits ir liels, un arī konkrētās vietās iegravēto zīmju skaits ir liels (līdz pat vairāk kā 500 zīmēm), tad uzskatīt tās par nejaušām būtu nepareizi. Gluži pretēji - daudzās vietās, kā liecina A.Grīnberga pētījumi, iegravējumi veikti pat vairāk nekā 200 gadu ilgā laika posmā.

Petroglifi (no grieķu valodas: petra - klints, akmens; un glyphē - griešana) ir starptautisks termins ko pazīst visā pasaulē. Latvijas petroglifu pētnieki apzīmējot šos iegravējumus lietojuši arī dažādus citādus apzīmējumus - senās zīmes, senraksti, burti, burtnieku burti, klinšu raksti, u.c. Piemēram, jēdziens "senās zīmes", kas arī bieži lietots publikācijās, ietver ne tikai petroglifus, bet arī īpašumzīmes un aizsargzīmes, kas visas ir pietiekoši senas, lai tās par tādām sauktu. Sarunvalodā pētnieki bieži lieto vienkārši "zīmes", arī petroglifu uzskaitē, gluži kā datorjomā, katrs iegravējums ir "zīme".

Saistībā ar petroglifiem jānorāda, ka jau krietni senāk vairāki pētnieki pievērsuši padziļinātu uzmanību petroglifiem līdzīgām zīmēm - piederības jeb īpašuma zīmēm. To pētījumu pamatā bija ziņu ievākšana par to esamību noteiktos apvidos un informācijas apkopošana par šādām zīmēm uz noteiktiem priekšmetiem un to grupām. Daudzi pētnieki atzinuši, ka īpašumzīmes visbiežāk lietotas uz tādiem priekšmetiem, kurus to īpašnieks atstāj dabā bez pieskatīšanas - galvenokārt dravniecībā uz bišu dorēm un zvejniecībā uz tīklu pludiņiem. Par šo tēmu plašāk rakstījuši vairāki pētnieki. Jau 19.gs.beigās īpašumzīmes apkopojis Augusts Bīlenšteins. Saistībā tieši ar Rīgas apkārtnes lībiešu īpašumzīmēm arheologs Andris Caune 1998.gadā izdevis plašu pētījumu "Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes".

Daudzi petroglifu atklājumi ir ne vien G.Eniņam un A.Grīnbergam, bet arī novadpētniekam Ansim Opmanim, taču viņš plašākus pētījumus nav veicis un materiālus nav publicējis. Petroglifus atklājuši ir arī Māris Mitrēvics (Gaujas Nacionālā parka inspektors), Jānis Cepītis (Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes profesors) un novadpētnieks Imants Jurģītis, bet arī viņi pētījumus par petroglifiem nav veikuši un rakstus par šo tēmu nav publicējuši. Petroglifu precīzi nozīmējumi publicēti maz (visvairāk tos publicējis G.Eniņš) un no kopējā petroglifu vietu kopskaita publicētie nozīmējumi sastāda tikai nelielu daļu.




Klints ar petroglifiem Līgatnes apkārtnē.                   Foto: A.Grīnbergs, 2005.

Petroglifu zudumi

Nesaprotamās zīmes vietām pavīd starp un zem pēdējo gadsimtu ierakstiem. Nereti tās ir ļoti grūti saskatīt pat labam petroglifu pazinējam. Citviet seno zīmju atliekas, kas vēl nav aizšvīkātas ar jaunlaiku rakstiem, izdrupušas vai izdēdējušas, ir ne mazāk grūti saskatāmas. Tādas vietas ir, piemēram, leģendārajā Patkula alā, gan vēl citviet. Tikai ar rūpīgu pētīšanu izdodas tās samanīt. Un dažviet diezgan daudz.

Tomēr pēdējo 15 gadu laikā divviet petroglifu zīmes gājušas bojā. Tikai apmēram trešdaļa seno zīmju vairs saglabājušās uz nelielās smilšakmens klints Karogupītes krastā. Kopā ar petroglifu kopas daļu zudumā 1994.gadā aizgājis arī viens no visvecākajiem zināmajiem gadskaitļiem, kas jebkad iegravēts Latvijas smilšakmeņos. Tas bija no 1748.gada. Otra vieta - Krimuldas Velnala - senās jumja zīmes vēja un sala erozijas rezultātā nodēdēja un nobira pēc tam, kad alu 1992.gadā paplašināja un pagarināja reliģiskā sekta. Tā bija viena no deviņām Latvijas alām, par kuru zināms, ka tajā atradās senās zīmes. Neskaidrā veidā cietušas arī petroglifu zīmes Kājiņu alā. Vairāku apmeklētāju stipri bojāta arī Virtakas ieža petroglifu vieta.

Izpēte turpinās

Petroglifu apzināšana un pētījumi turpinās. Tiek turpināta petroglifu vietu apsekošana, petroglifu fiksācija kontaktkopijās (mērogs: 1:1), un digitālā foto materiāla ieguve. Paralēli tiek veikta dabā iegūtā materiāla apstrāde un sistematizēšana. Iet gadi, krājas materiāli un pieredze, un cerams, ka galu galā kādreiz - ar laiku nonāksim pie laba rezultāta - cerams, ka sapratīsim, kas ar šīm zīmēm domāts, kādēļ tās un tieši tajās vietās iezīmētas.

A.Grīnbergs sistemātisku petroglifu izpēti veic kopš 1991.gada, bet kopš 1994.gada tiek veidota un papildināta petroglifu datu bāze. Latvijas petroglifu izpētes projektu (projekta vadītājs - vēsturnieks A.Grīnbergs) kopš 2001.gada atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 2001.gada decembrī atbalsts A.Grīnberga zinātniskajam darbam saņemts arī ar Latvijas Universitātes Kristapa Morberga stipendijas piešķīrumu 2001./2002. mācību gadam, kas arī izlietots petroglifu pētniecībā. 2003.gadā A.Grīnbergs uzrakstījis un aizstāvējis vēstures maģistra darbu par petroglifiem Latvijas Universitātē. Projekta autora rīcībā ir attiecīgās jomas visa veida informācijas kopaina.

Savukārt 2007.gada pētījumu sezonā petroglifu pētījumi notika paralēli Latvijas Petroglifu centra organizētajam un Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstītajam projektam „Salacas baseina smilšakmens atsegumu uzskaite un novērtējums", kura laikā 7 daudzdienu ekspedīciju gaitā Salacas un tās pieteku krastos tika apsekoti pavisam 318 smilšakmens atsegumu un tajos arī pārbaudīts vai nav atrodami senie petroglifi. Un tā rezultātā līdz šim nezināmi petroglifi, ļoti mazā apjomā, tika atklāti kādā klintī lejpus Mazsalacas.




2007.gadā apzināts petroglifs Salacas krastā.             Foto: A.Grīnbergs, 2007.

Pētnieciskās ekspedīcijās piedalās dažādu nozaru pārstāvji - vēsturnieki, biologi, ģeologi, un citi speciālisti, tādejādi pastiprinot zinātnisko pētījumu kvalitāti un veicinot informācijas apmaiņu. Īpaši aktīva bijusi vēstures entuziastu un novadpētnieku līdzdarbošanās, kā arī Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāta atbalsts.

P.S. Aprakstā noklusēti daudzi vietu nosaukumi un nav precizētas adreses, jo, diemžēl, tas ir vienīgais veids kā petroglifus pasargāt no pārlieku lielas apmeklētības un iespējamiem postījumiem.

*          *          *

Nozīmīgākā literatūra par petroglifiem Latvijas klintīs pēdējo 10 gadu laikā:

  1. Grīnbergs A. Pētera alas senie vēstījumi // Jaunā avīze.-1999.-6.janv. - 5.lpp: 1 fotogr.
  2. Urtāns J. Cult Caves of Latvia. // 3rd Stone 34, April-June, 1999, 11.-14.p.
  3. Urtāns J. Svētupes Lībiešu Upuralas arheoloģiskās izpētes rezultāti. // Lībiešu gadagrāmata 2000. Lībiešu krasts 2000.g.
  4. Urtāns J. Arheoloģiskie atklājumi alās. // Tava labākā grāmata par Latviju, 6.grāmata, 2001.g., 44.-47.lpp: 2 sh.
  5. Urtāns J. Representation of a Medieval Ship on a Sandstone Rock Face along the River Rakstupīte in Latvia. // Lübeck style? Novgorod style? (Baltic Rim Central Places as Areas for Cultural Encounters and Urbanisation 1100 - 1400 AD). Rīga, 2001.g., 155.-165.lpp: 6 sh, 1 fotogr. [Šis pats raksts atkārtoti publicēts rakstu krājumā "Starptautiska konference "Hanza vakar - Hanza rīt", Rīga, 1998.g. 8.-13.jūnijs" ar virsrakstu "Representation of a Medieval Ship on a Sandstone Rock Face along the River Gauja"; Rīga, 2001.g.].
  6. Grīnbergs A. Latvijas klinšu petroglifu apzināšana un izpēte // Jaunas idejas un pieejas vēstures izpētē. [Rakstu krājums]. - 2005.g. - 26.-44.lpp., 4.fotogr.