Senatnes noslēpumi
Latvijas klinšu sienās
Andris
Grīnbergs
(Mag.hist.), 2008.g.
Kad
pirmoreiz tika
atrastas savādas zīmes vēsturiskās Lībiešu Upuralas sienā, neviens
nevarēja iedomāties, ka atklājums būs tik nozīmīgs. Kā pēc daudziem
gadiem noskaidrojās, toreiz tā bija pirmā reize, kad Latvijā atrada
smilšakmenī iegravētus senos petroglifus. Tikai pēc vairāk nekā 15
gadiem, kad sekoja nākamie, daudz apjomīgākie atklājumi, pētnieki
patiesi varēja novērtēt nedaudzās zīmes Lībiešu Upuralā. Pēdējo
divdesmit gadu laikā dabas un senatnes pētniekiem senos ierakstus jeb
petroglifus Latvijas klintīs un alās izdevies atrast vairāk nekā 50
vietās.
Petroglifi
Nurmižu rezervātā. Foto: A.Grīnbergs, 2006.
Sākums -
Lībiešu Upuralās
Tas
bija pirms vairāk nekā 30 gadiem - 1971.gadā, kad dabaspētnieks Guntis
Eniņš, pētot Svētupes krastā esošās alas, Mazās Lībiešu Upuralas
smilšakmens sienā atrada neparastas zīmes. Turpat blakus alas sienu
rotāja uzraksts "M BACH SALIS 1664". Tas joprojām ir viens no vecākajiem
zināmajiem Latvijas klintīs iegravētajiem gadu skaitļiem. Turpat
Upuralas sienā atrodas arī, tikai daudz nesenāk apzinātais, 1642. gada
ieraksts, kuru atstājis „Hans Sehvsen", un kas uzskatāms par pašu vecāko
Latvijas smilšakmeņos atrodamo datēto ierakstu. Tikai nedaudz jaunāki
(no 1668. un 1677.gada) rotāja Gūtmaņa alas sienas
Siguldā. Interesanti, ka vecais Lībiešu Upuralu gadskaitļa iegravējums
dublējas - tas atrodams gan mazajā, gan lielajā Upuralā. Lielajā Lībiešu
upuralā ieraksts ir šāds: "Matias :A: BACH Ao 1664". Ļoti nozīmīgs
fakts saistībā ar senajām rakstu zīmēm ir tas, ka alā, blakus tām veicot
arheoloģiskos izrakumus, tika atklāts liels daudzums savulaik upurētu
senlietu. Tas notika 1973.gada vasarā, kad arheologs Juris Urtāns
Lībiešu Upuralās veica pētījumus. Atradumu klāsts bija plašs: 628
monētas un vēl ap 35 dažādas senlietas. Visi ziedojumi, pēc arheologa
vērtējuma, attiecināmi uz laika posmu no 14. līdz 19.gadsimtam.
Interesants fakts ir tas, ka neraugoties uz to, ka petroglifi zināmi jau
vairāk nekā 50 vietās, ziedojumi citviet pie tiem pagaidām nav atklāti.
Vēl ir tikai viena vieta, par kuru zināms, ka tur, kur apzinātas
petroglifu zīmes, blakus esošā avotā kādreiz ziedots.

Petroglifi
pazemē - Mazajā Lībiešu Upuralā.
Foto: A.Grīnbergs, 1995.
Braslas ieži
ar petroglifiem
Atklājumi
Lībiešu
Upuralās tolaik bija nozīmīgi, bet tie bija vienīgie, gan saistībā ar
atradumiem senā kulta alā, gan petroglifu atklāšanas jomā. Tikai apmēram
pēc 15 gadiem - 1986.gadā Guntim Eniņam Braslas krastā esošajā Virtakas
iezī atkal izdevās atrast petroglifus. Šoreiz tie vairs nebija
daži, kā Lībiešu Upuralās, bet gan liels petroglifu jūklis 2 x 3,5
metru platībā. Toreiz atradums radīja sensāciju un daudzu ļaužu prātos
pastiprināja interesi par senatni. Taču tas vēl nebija viss. Nākamajā
gadā turpat netālu G. Eniņš atrada vēl petroglifiem līdzīgu svītru un
loku mudžekli, kas tika nosaukts par seno kalendāru. Par to
tika izteiktas visdažādākās hipotēzes, tai skaitā samērā ticama, ka tas
tiešām varētu būt veidojums laika skaitīšanai. Atklājumi Braslas krastā
liecināja, ka senie Latvijas iedzīvotāji tiešām kaut ko atzīmējuši
smilšakmens klintīs. Bet ko tieši?

Petroglifi
Virtakas iezī. Foto: A.Grīnbergs, 2004.
Otrreiz
zīmes alā
Neilgi
pēc Braslas
atklājumiem Guntim Eniņam nejauši izdevās atrast kādu ļoti dīvainu alu
Cēsu rajonā. Šī ala ir kā mazs pazemes labirints, ar daudzām sānu ejām
un maziem kambariem, kur pieaugušam cilvēkam knapi iespējams
iespraukties. Speleoloģiski interesantās Kājiņu alas sienās tika
atrastas vairākas ļoti neparastas senzīmes un turpat netālu ģērboņveida
ieraksts ar nesalasāmiem burtiem un gadskaitli 1776. Tas bija otrais
gadījums, kad pazemē atrasti petroglifi. Taču atšķirībā no Lībiešu
Upuralas, kas jau pirms tam bija zināma kā sena kulta vieta, Kājiņu ala
bija pilnīgi nezināma. Smiltīm piebirusī un alu dzīvnieku drazām
pievilktā ala bija jaunatradums, un vēl negaidītāk, ka tajā atradās
cilvēka roku iezīmētas, sarežģītas zīmes. Diezgan neparasti, ka
pašreizējā alas ieeja, iespējams, ir atbrukusi nesen, bet kādreizējā
ieeja var būt nezināma. Par to liecina alas grīda, kas tajā alas daļā,
kur atrastas zīmes, ved lejup. Smilšakmeņos alas veido pazemes ūdens,
bet tas, kā zināms, pret kalnu netek. 30 metrus garajā Kājiņu alā, kas
atrodas nomaļā, mežainā apvidū, ir viens no noslēpumainākajiem
petroglifu atradumiem, jo nav skaidrības, kā un kāpēc iezīmētas šīs
zīmes tik grūti pieejamā vietā. Jaunākā atziņa par alas veidošanos gan
vedina domāt, ka ala ir ļoti sena - veidojusies jau ledāja kušanas
laikā, ar ko arī izskaidrojama tās sarežģītā eju sistēma.

Petroglifi
un svaigi skrāpējumi tiem pāri Kājiņu alā. Foto: A.Grīnbergs, 2005.
Petroglifi
slēpjas
Daudzas
no šobrīd
pētniekiem pazīstamajām petroglifu zīmēm vienkāršam ceļotājam, kas
apskata klints vai alas sienu, nemaz nepiesaista uzmanību. Nelīdzenajā,
bieži vien ķērpjiem un sūnām apaugušajā klints virsmā ir ne mazums
robiņu, svītriņu, padzisušu gadu skaitļu, vairs kopā nesalasāmu burtu un
daudz kā cita. Nereti tieši šādās vietās mēdz atrasties ļoti veci
ieraksti, kas pētniekiem liecina par to, ka konkrētā vieta apmeklēta
pirms 100, 200 vai vairāk gadiem. Alas apmeklētājs, kas nav iepazinies
ar petroglifiem un nezina kā tie izskatās, tos arī neatpazīs, kad
skatīsies tiem pat tieši virsū. Petroglifu pētīšanas vēsture (tā gan ir
pavisam neilga) liecina, ka vēl 90.gadu sākumā šo rakstu meklētāji vēl
bieži vien kļūdījās to meklējumos. Klints sienu skatīja viens pētnieks,
vēl otrs, bet tikai trešais pamanīja, ka blakus dažādiem citiem
nenozīmīgiem ieskrāpējumiem ir ļoti senas zīmes. Zināmas problēmas ir
arī ar precīzu zīmju skaita noteikšanu vietās, kur tās ir lielākā
skaitā. Vēl šobrīd petroglifu pētnieki, vienā un tai pašā vietā skaitot
atrastās zīmes, nonāk pie dažāda rezultāta. Vienam viens skaits, otram -
cits, trešajam - vēl cits. Kā tad tā? Atbilde ir pavisam vienkārša. Vēl
ne vienmēr pilnīgi droši iespējams noteikt, kur beidzas viena un sākas
cita zīme. Vienam pētniekam šķiet, ka cieši blakus savilktās zīmes
skaitāmas kā viena, citam - divas vai trīs. Taisnība varētu būt kā
vienam, tā otram. Tāpat strīdīgs jautājums ir par to, kā skaitīt vienu
iekš otras ievilktas zīmes, kā iedobumus un svītrojumus.

Petroglifu
daudzveidība Cēsu rajonā. Foto: A.Grīnbergs,
2005.
Kādēļ
saglabājams vecs gadskaitlis?
Latvijas
ieži un
klintis daudzviet kā nosēti ar dažādiem uzrakstiem. Vecākos no tiem gan
pie mums, gan plašajā pasaulē apseko un pētī novadpētnieki, vēsturnieki
un citi pētnieki. Daudziem tas ir plašs pētījumu lauks. Pēc klinšu
ierakstiem var spriest ne tikai par to, ka, piemēram, pirms 150 gadiem
tur kāds bijis, bet gan arī par pašiem iežiem, kuros kādreiz kaut kas
ierakstīts. Ja 1850.gadā iegravētais ieraksts ir labi saglabājies, no tā
var secināt, ka klints ir diezgan noturīga, maz mainās tik ilgā laika
posmā. Taču citviet, kur smilšakmens ir irdens vai arī saules, sala vai
vēja iedarbībā padēdējis, tur pat šī gadsimta sākumā dziļi iegrebtais
ieraksts ir grūti saprotams. Šādu faktu konstatācijai ir arī ģeoloģiska
nozīme. Kopš 1994.gada sistemātiski tiek veikta arī Latvijas smilšakmens
iežos iegriezto senāko gadu skaitļu uzskaite, kurā tiek ietverts
ikviens ticamas kvalitātes gadu skaitlis, kas vecāks par 1950.gadu.
Vecie
ieraksti liecina
par daudzām lietām, tādēļ tos jāsaglabā. Savukārt mūslaiku iegravējumiem
ne dabas, ne vēstures pētīšanā vairs nav nekādas nozīmes. Tie tikai
traucē baudīt dabas jaukumus un kaitē vēsturiskām vērtībām, ja tiek
uzkasīti tām pa virsu. Bez tam, kur viens grafomāns, tur arī vēl kāds
tāds pats uzrodas, kā nekā tautas paruna vēstī, ka sliktam ieradumam
daudz sekotāju.
Vairāk nekā 500
zīmes vienviet
Viens
no visu laiku
visnozīmīgākajiem petroglifu atklājumiem bija 1993.gada vasarā. Atradējs
Guntis Eniņš šo seno rakstu klinti, kur redzamas vairāk nekā 500 senās
zīmes, to vidū daudzi apļi ar iekšēju sadalījumu, nosauca par Režģu
klinti. Šāda slepena nosaukuma piemērošana šai vietai tiek
pielietota, lai varētu to atšķirt no citiem objektiem, neminot konkrētu
vietas nosaukumu, unikālā senvēstures objekta aizsardzības labad.
Šī
smilšakmens klints
atrodas aizaugušas vecupes malā, biezā mežā, kur nav cilvēku iebradātu
taku. Pārvietoties iespējams ar grūtībām, ložņājot pa egļu biezokņiem,
krūmājiem un brikšņiem, spraucoties cauri garām nātrēm un zirnekļu
tīkliem, brienot pa staigniem dūksnājiem. Daba ir mežonīga un
pirmatnēja. Ziemā biezas sniega kupenas. Vasarā - odu un citu mošķu
miljoni. Pašu klinti vietām grūti pamanīt, jo tā slēpjas aiz kokiem un
krūmiem. Pieiet tai var tikai pa stāvās nogāzes sānu, jo tās apakšā -
pārpurvojusies vecupe. Ja negribi iegrimt dūņās līdz ausīm, tad
uzmanies!
Senās
petroglifu zīmes Režģu
klints smilšakmens iežos iegravētas vienā palielā atsegumā. Te tās
ir ļoti daudzveidīgas. Īpašu uzmanību piesaista dažādas rūtiņas un
režģīši, kas savilkti vairākās vietās. Saistībā ar tiem šai vietai arī
dots nosaukums. Kādēļ šeit iezīmētas šādas zīmes? Kaut kas skaitīts vai
attēlots? Atbilžu nav. Interesanti, ka nogāzes kraujā, netālu lejpus
petroglifu vietas, ir vēl vairāki citi mazi iežu atsegumi un alas, bet
tur petroglifu zīmes nav atrodamas.
Atklājumi
pārliecina - tie nav nejauši iegravējumi
Divas
ļoti nozīmīgas un
atšķirīgas petroglifu atradumu vietas atrodas nelielas upītes ielejā
Cēsu rajonā. Tur vienviet redzamas daudzas t.s. jumja zīmes. Kopējais
zīmju skaits šajā vietā ir 110. Tās atrodas grūti pieejamā atsegumā
krietni augstu virs upes, brikšņainas nogāzes vidusdaļā.
Absolūta
zīmju līdzība
daudzās citās vietās un to daudzums liecina par to, ka šie nav nejauši
iegravējumi. Šīs pašas upītes ielejā, labu gabalu augstāk pa straumei,
atrodas vēl viena liela petroglifu vieta ar apmēram tikpat daudz zīmēm.
To 1994.gadā atklājis novadpētnieks Imants Jurģītis. Arī šeit atrodamas
vairākas zīmes, kādas apskatāmas daudzās citās vietās. Vai tā būtu
nejauša sakritība, vai jau varam runāt par zīmju sistēmu vai burtiem?
Blakus šai otrai zīmju vietai, klints apakšā ir zema ieeja nelielā alā.
Informācijas avoti vēstī, ka vietējie iedzīvotāji šo nelielo alu saucot
par Velnalu. Domājams, ka tā varētu būt bijusi sena kulta vieta.

Petroglifu
vieta pie Velnalas Cēsu rajonā. Foto: A.Grīnbergs,
2005.
Nomaļās
zīmes -
ne mazāk vērtīgas
Dažviet
smilšakmeņos
atrodas tikai viena vai dažas zīmes. Taču parasti tās ir nešaubīgi senas
un atbilst tiem priekšstatiem, kādi petroglifu pētniekiem par tām
izveidojušies. Atsevišķi atrasto zīmju vērtība nav nemaz tik maza. Tās,
kaut vai tikai, piemēram, parāda kādā areālā bijusi prakse iegriezt
zīmes iežos, gan kur ir zināmas šīs konkrētās zīmes. Šādas nomaļās zīmes
atrodas kādā Straupes pagasta gravā, Nurmižu gravu iežos, Karogupītes
klintī, Kājiņu alā, Baižu iežos un citur.
Citviet
smilšakmens
iežus rotā tikai sen iegrieztu svītriņu rindas. Tās ir visai
noslēpumainas, jo pagaidām pētnieki nešaubīgi ir secinājuši un
vienojušies, ka ar tām kaut kas ir skaitīts. Varbūt - laiks. Pirmoreiz
tādas svītriņas tika atrastas Virtakas ieža kalendārā. Pēc
dažiem gadiem (A.Grīnbergs, 1990.g.) turpat vēl tika atrasta cita
svītriņu grupa grūti aizsniedzamā vietā, klints plaisā. Vēl klints ar
svītriņām atrasta (A.Grīnbergs, 1992.g.) kāda neliela kanjoniņa sienā,
kur arī ir ļoti grūti piekļūt. Laikam jau tieši šī paša iemesla pēc, kā
arī pateicoties nomaļajai un neapdzīvotajai apkārtnei, šie senie
ieraksti ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Vēl arī citviet petroglifu
zīmes saglabājušās tikai pateicoties tam, ka tās ļoti dziļi iegravētas.
Atradumi seko
cits citam
1991.gada
janvārī
dziļajās Nurmižu rezervāta gravās A.Grīnbergam izdevās
atklāt smilšakmens iezī iezīmētus neparastus apļus ar iekšēju sadalījumu
un tiem blakus vēl vairākas neparastas zīmes. Ir izteikta versija, ka
šīs varētu būt Saules zīmes jeb gada simboli. Nepilnu pusgadu vēlāk -
1991.gada aprīļa beigās, citā vietā, Gaujas senielejas sāngravā iepretim
Līgatnei, A.Grīnbergs atklāja drūmu, biezi apsūnojušu klints sienu ar
vairākām zīmēm. Viena no tām - tik netipiska, ka līdz tam līdzīga tai
citviet vēl nebija atrasta. Šobrīd ir zināma vēl viena vieta Kurzemē,
kur arī iegravēta šāda zīme. Šai petroglifu vietai iepretim, sāngravas
citā klintī, atrodas vēl citas neparastas zīmes: apļi ar krustiem un
gadskaitlis 1881. Taču viss, kas saistās ar un ap šo gadskaitli, ir
iegravēts pavisam savādāk nekā zīmes divās gravas pretējās nogāzes
klintīs. Šeit pat netālu, pēc pāris gadiem pētot apkārtnes iežus,
Gaujmalas nogāzē citi pētnieki atrada vēl vairākas nelielas zīmju
grupas. Līdz ar to šis nomaļais Gaujas pamatkrasta nostūris un blakus
esošā sāngrava ir viens no klinšu petroglifiem visbagātākajiem apvidiem
Latvijā. Gribētos cerēt, ka kādreiz šeit vēl būs arī kādi citi atradumi.
Tāpat kā Ramātu klintīs, kur pirmie petroglifi tika atrasti 1991.gada
augustā, bet nākamajos gados vēl vairākas to grupas.

Petroglifu
vieta Nurmižu rezervāta gravās. Foto: A.Grīnbergs,
2006.
Atklājums
Pētera alā
Viens
no pēdējiem
lielajiem petroglifu atradumiem bija 1997.gada vasarā, kādā samērā labi
tūristiem pazīstamā alā Gaujas Nacionālajā parkā. Tas notika Pētera alā,
kas atrodas Siguldā, Vējupītes ielejas kreisās nogāzes augšmalā, kur
atsedzas Gaujas svītas sarkanais smilšakmens. Atsegums ir līdz 8 - 10 m
augsts un apmēram 70 m garš ar daudzām plaisām, no kurām lielākā ir ala -
Pēterala. Tā ir sausa, bez avota. Ala ir plaisveida ar
četrām šķērsplaisām (divas uz katru pusi), kurās gan nav iespējams
iekļūt. Šīs šķērsplaisas ir apmēram 2 metrus garas, bet tās nav
izstaigājamas, jo pie grīdas pārāk šauras. Pēterala ir tikai 6,2 metrus
gara. Tā izskatās kā plaisas, alas un aizas apvienojums. Apmēram 2
metrus garā posmā pie ieejas tās griesti kaut kad senāk jau nobrukuši.
Tādēļ zem smilšakmens jumta esošās alas garums būtībā ir tikai 4 metri.
Diezgan neparasts un Latvijas alām neraksturīgs ir tās griestu augstums -
vidēji 5,3 m, bet maksimālais - 6,1 m. Platums pazemes telpai gan nav
liels - vidēji 2 m. Savukārt ieeja alā ir tikai 0,6 - 0,7 m plata,
tikvien, lai bez grūtībām tajā var iekļūt pieaudzis cilvēks. Alas kopējā
platība - neliela. Dienas laikā Pētera alā no ārienes iespīd pietiekami
daudz gaismas, lai pat tās galā apmeklētājam nebūtu nepieciešams
ieslēgt kādu gaismekli. Šī ala neapšaubāmi ir ļoti populārs tūrisma
objekts. Par to arī liecina vecie ieraksti alas sienās no 1795, 1799,
1838, 1876, 1880, un citiem jaunākiem gadiem. Vecie gadu skaitļi skaidri
apliecina, ka ala apmeklēta jau pirms daudzām paaudzēm.
Petroglifu
zīmes tika
atrastas 1997.gada jūnijā. Nākamajā gadā tika veikti papildus pētījumi,
un tika noskaidrots, ka šeit vēl saglabājušies kopumā ne mazāk kā 42
dažādas petroglifu zīmes. Pētera alas sienās esošās petroglifu zīmes
lielākoties ir tādas, kas raksturīgas daudzās citās vietās atrastajām.
Šeit ir gan krusti un to varianti, gan aplīši ar dažādu sadalījumu. Ir
arī dažas ļoti specifiskas zīmes, kas atkārtojas tikai dažviet. Viena -
tikai vienviet, samērā netālu esošā vietā. Ņemot vērā, ka tepat netālu
atrodas slavenais Satezeles pilskalns nav grūti izteikt minējumus, ka
ieraksti varētu būt izdarīti tā apdzīvotības laikā. Tas, protams, ir
tikai pieņēmums.
Petroglifu
izplatība uz smilšakmens klintīm
Kopumā
lielākoties
visas petroglifu zīmes atrodas Vidzemes upju un upīšu ieleju
smilšakmeņos, bet petroglifi atrasti arī Ziemeļkurzemē. Abām šīm
teritorijām raksturīgi līdzīgi ģeoloģiskie apstākļi - smilšakmens iežu
esamība dziļās upju ielejās un to lielais daudzums. Otrkārt - etniskie
apstākļi (ja tie izrādītos būtiski) - abas teritorijas pa lielākai daļai
uzskatāmas par lībiešu kādreiz apdzīvotām.
Gan
Ziemeļkurzemē, gan
Vidzemē upju krastos un pamatkrastos atsedzas vidusdevona un augšdevona
smilšakmens ieži. Ģeoloģiski tie pieder galvenokārt pie Gaujas svītas,
kas izplatīta Gaujas lejtecē un vidustecē, kā arī tās pieteku ielejās.
Taču vēl petroglifi ir arī iegravēti Amatas svītas iežos (baltie
smilšakmeņi un lodīšu smilšakmeņi), Burtnieku svītas iežos (atsedzas
Salacas un Svētupes baseinā), kā arī Arikulas svītas iežos
(Ziemeļkurzemē). Varētu domāt, ka citur Latvijā petroglifi nav atrodami
uz iežiem, tādēļ, ka nav cieto iežu atsegumu, bet tas tā nav. Ir vēl
vairākas vietas, kur Latvijā atsedzas cietie nogulumieži, bet tajos līdz
šim nekas petroglifiem līdzīgs nav atklāts. Te varētu minēt Ventas un
Abavas baseinu, jo īpaši Ventas Sarkanās klintis lejpus Kuldīgas, pie
Abavas Muižarāju krauju lejpus Rendas, kā arī citas vietas pie šīm upēm
un to pietekām. Petroglifi nav atklāti arī Ziemeļaustrumu Vidzemē pie
Vaidavas, kur arī atsedzas smilšakmens ieži. Tāpat smilšakmens ieži ir
Alūksnes rajonā pie Pededzes, Ogres rajonā pie Ogres un pie dažām
Daugavas pietekām, un vēl dažviet dažādās Latvijas vietās pavisam
nelielā apjomā. Līdz ar to varam secināt, ka petroglifi raksturīgi
konkrētiem apvidiem.

Petroglifu
vietu izplatība Latvijas teritorijā. A.Grīnbergs, 2008.
Kopumā
visiem
smilšakmens iežiem Latvijā raksturīgs irdenums, kas petroglifu
iegravēšanai ir labvēlīgs faktors, jo iezis ir viegli tam izmantojams,
bet no saglabāšanās viedokļa - tas ir mīnuss, jo ieraksti ātri var iet
bojā. Visbiežāk visi zināmie petroglifi izdarīti cilvēkam viegli
sasniedzamā augstumā - no atsegumu apakšas līdz pat dažu metru
augstumam, retāk tie izdarīti daudz augstāk no zemes. Petroglifu
iegravēšanai visticamāk izmantoti dažādi rīki (par to liecina to
atšķirīgais iegravēšanas platums un dziļums), starp kuriem droši vien ir
naži, koku zari, akmens šķembas. Iegravētie petroglifi - visdažādākās
zīmes, līnijas, iedobes, kā arī stilizēti zīmējumi. Bieži vien tās
pārklājas, un atšķiras pēc iegravējuma platuma un dziļuma. Arī to
iegravējumu raksturs un daudzveidība dažādās vietās ir atšķirīgi. Nav
ticams, ka šādas zīmes varētu būt iegravētas tikai gadījuma vai
nejaušības pēc. Tā, kā petroglifu vietu skaits ir liels, un arī
konkrētās vietās iegravēto zīmju skaits ir liels (līdz pat vairāk kā 500
zīmēm), tad uzskatīt tās par nejaušām būtu nepareizi. Gluži pretēji -
daudzās vietās, kā liecina A.Grīnberga pētījumi, iegravējumi veikti pat
vairāk nekā 200 gadu ilgā laika posmā.
Petroglifi
(no grieķu
valodas: petra - klints, akmens; un glyphē - griešana)
ir starptautisks termins ko pazīst visā pasaulē. Latvijas petroglifu
pētnieki apzīmējot šos iegravējumus lietojuši arī dažādus citādus
apzīmējumus - senās zīmes, senraksti, burti, burtnieku burti, klinšu
raksti, u.c. Piemēram, jēdziens "senās zīmes", kas arī bieži lietots
publikācijās, ietver ne tikai petroglifus, bet arī īpašumzīmes un
aizsargzīmes, kas visas ir pietiekoši senas, lai tās par tādām sauktu.
Sarunvalodā pētnieki bieži lieto vienkārši "zīmes", arī petroglifu
uzskaitē, gluži kā datorjomā, katrs iegravējums ir "zīme".
Saistībā
ar
petroglifiem jānorāda, ka jau krietni senāk vairāki pētnieki pievērsuši
padziļinātu uzmanību petroglifiem līdzīgām zīmēm - piederības jeb
īpašuma zīmēm. To pētījumu pamatā bija ziņu ievākšana par to esamību
noteiktos apvidos un informācijas apkopošana par šādām zīmēm uz
noteiktiem priekšmetiem un to grupām. Daudzi pētnieki atzinuši, ka
īpašumzīmes visbiežāk lietotas uz tādiem priekšmetiem, kurus to
īpašnieks atstāj dabā bez pieskatīšanas - galvenokārt dravniecībā uz
bišu dorēm un zvejniecībā uz tīklu pludiņiem. Par šo tēmu plašāk
rakstījuši vairāki pētnieki. Jau 19.gs.beigās īpašumzīmes apkopojis
Augusts Bīlenšteins. Saistībā tieši ar Rīgas apkārtnes lībiešu
īpašumzīmēm arheologs Andris Caune 1998.gadā izdevis plašu pētījumu
"Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes".
Daudzi
petroglifu
atklājumi ir ne vien G.Eniņam un A.Grīnbergam, bet arī novadpētniekam
Ansim Opmanim, taču viņš plašākus pētījumus nav veicis un materiālus nav
publicējis. Petroglifus atklājuši ir arī Māris Mitrēvics (Gaujas
Nacionālā parka inspektors), Jānis Cepītis (Latvijas Universitātes
Fizikas un matemātikas fakultātes profesors) un novadpētnieks Imants
Jurģītis, bet arī viņi pētījumus par petroglifiem nav veikuši un rakstus
par šo tēmu nav publicējuši. Petroglifu precīzi nozīmējumi publicēti
maz (visvairāk tos publicējis G.Eniņš) un no kopējā petroglifu vietu
kopskaita publicētie nozīmējumi sastāda tikai nelielu daļu.

Klints
ar petroglifiem Līgatnes apkārtnē. Foto: A.Grīnbergs,
2005.
Petroglifu
zudumi
Nesaprotamās
zīmes
vietām pavīd starp un zem pēdējo gadsimtu ierakstiem. Nereti tās ir ļoti
grūti saskatīt pat labam petroglifu pazinējam. Citviet seno zīmju
atliekas, kas vēl nav aizšvīkātas ar jaunlaiku rakstiem, izdrupušas vai
izdēdējušas, ir ne mazāk grūti saskatāmas. Tādas vietas ir, piemēram,
leģendārajā Patkula alā, gan vēl citviet. Tikai ar
rūpīgu pētīšanu izdodas tās samanīt. Un dažviet diezgan daudz.
Tomēr
pēdējo 15 gadu
laikā divviet petroglifu zīmes gājušas bojā. Tikai apmēram trešdaļa seno
zīmju vairs saglabājušās uz nelielās smilšakmens klints Karogupītes
krastā. Kopā ar petroglifu kopas daļu zudumā 1994.gadā
aizgājis arī viens no visvecākajiem zināmajiem gadskaitļiem, kas jebkad
iegravēts Latvijas smilšakmeņos. Tas bija no 1748.gada. Otra vieta - Krimuldas
Velnala - senās jumja zīmes vēja un sala erozijas rezultātā
nodēdēja un nobira pēc tam, kad alu 1992.gadā paplašināja un pagarināja
reliģiskā sekta. Tā bija viena no deviņām Latvijas alām, par kuru
zināms, ka tajā atradās senās zīmes. Neskaidrā veidā cietušas arī
petroglifu zīmes Kājiņu alā. Vairāku apmeklētāju stipri
bojāta arī Virtakas ieža petroglifu vieta.
Izpēte turpinās
Petroglifu
apzināšana
un pētījumi turpinās. Tiek turpināta petroglifu vietu apsekošana,
petroglifu fiksācija kontaktkopijās (mērogs: 1:1), un digitālā foto
materiāla ieguve. Paralēli tiek veikta dabā iegūtā materiāla apstrāde un
sistematizēšana. Iet gadi, krājas materiāli un pieredze, un cerams, ka
galu galā kādreiz - ar laiku nonāksim pie laba rezultāta - cerams, ka
sapratīsim, kas ar šīm zīmēm domāts, kādēļ tās un tieši tajās vietās
iezīmētas.
A.Grīnbergs
sistemātisku petroglifu izpēti veic kopš 1991.gada, bet kopš 1994.gada
tiek veidota un papildināta petroglifu datu bāze. Latvijas petroglifu
izpētes projektu (projekta vadītājs - vēsturnieks A.Grīnbergs) kopš
2001.gada atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 2001.gada decembrī
atbalsts A.Grīnberga zinātniskajam darbam saņemts arī ar Latvijas
Universitātes Kristapa Morberga stipendijas piešķīrumu 2001./2002.
mācību gadam, kas arī izlietots petroglifu pētniecībā. 2003.gadā
A.Grīnbergs uzrakstījis un aizstāvējis vēstures maģistra darbu par
petroglifiem Latvijas Universitātē. Projekta autora rīcībā ir attiecīgās
jomas visa veida informācijas kopaina.
Savukārt
2007.gada
pētījumu sezonā petroglifu pētījumi notika paralēli Latvijas Petroglifu
centra organizētajam un Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstītajam
projektam „Salacas baseina smilšakmens atsegumu uzskaite un
novērtējums", kura laikā 7 daudzdienu ekspedīciju gaitā Salacas un tās
pieteku krastos tika apsekoti pavisam 318 smilšakmens atsegumu un tajos
arī pārbaudīts vai nav atrodami senie petroglifi. Un tā rezultātā līdz
šim nezināmi petroglifi, ļoti mazā apjomā, tika atklāti kādā klintī
lejpus Mazsalacas.

2007.gadā
apzināts petroglifs Salacas krastā. Foto: A.Grīnbergs,
2007.
Pētnieciskās
ekspedīcijās piedalās dažādu nozaru pārstāvji - vēsturnieki, biologi,
ģeologi, un citi speciālisti, tādejādi pastiprinot zinātnisko pētījumu
kvalitāti un veicinot informācijas apmaiņu. Īpaši aktīva bijusi vēstures
entuziastu un novadpētnieku līdzdarbošanās, kā arī Ziemeļvidzemes
Biosfēras rezervāta atbalsts.
P.S.
Aprakstā noklusēti
daudzi vietu nosaukumi un nav precizētas adreses, jo, diemžēl, tas ir
vienīgais veids kā petroglifus pasargāt no pārlieku lielas apmeklētības
un iespējamiem postījumiem.
*
* *
Nozīmīgākā
literatūra
par petroglifiem Latvijas klintīs pēdējo 10 gadu laikā:
-
Grīnbergs
A. Pētera
alas senie vēstījumi // Jaunā avīze.-1999.-6.janv. - 5.lpp: 1 fotogr.
-
Urtāns
J. Cult Caves
of Latvia. // 3rd Stone 34, April-June, 1999, 11.-14.p.
-
Urtāns
J. Svētupes
Lībiešu Upuralas arheoloģiskās izpētes rezultāti. // Lībiešu gadagrāmata
2000. Lībiešu krasts 2000.g.
-
Urtāns
J.
Arheoloģiskie atklājumi alās. // Tava labākā grāmata par Latviju,
6.grāmata, 2001.g., 44.-47.lpp: 2 sh.
-
Urtāns
J.
Representation of a Medieval Ship on a Sandstone Rock Face along the
River Rakstupīte in Latvia. // Lübeck style? Novgorod style? (Baltic Rim
Central Places as Areas for Cultural Encounters and Urbanisation 1100 -
1400 AD). Rīga, 2001.g., 155.-165.lpp: 6 sh, 1 fotogr. [Šis pats raksts
atkārtoti publicēts rakstu krājumā "Starptautiska konference "Hanza
vakar - Hanza rīt", Rīga, 1998.g. 8.-13.jūnijs" ar virsrakstu
"Representation of a Medieval Ship on a Sandstone Rock Face along the
River Gauja"; Rīga, 2001.g.].
-
Grīnbergs
A. Latvijas
klinšu petroglifu apzināšana un izpēte // Jaunas idejas un pieejas
vēstures izpētē. [Rakstu krājums]. - 2005.g. - 26.-44.lpp., 4.fotogr.
|