Latvijas Petroglifu centrs




Sākums » 2019 » Janvāris » 11 » Vidzemes robežakmeņi
12:35
Vidzemes robežakmeņi

Vidzemes robežakmeņu pētījumi 2018.gadā
M.hist. Andris Grīnbergs


2018.gada rudenī Vidzemē norisinājās seno muižu robežakmeņu izpēte, kas deva daudz jaunatklājumu un interesantu rezultātu. Šajā pārskatā par interesantiem senajiem robežakmeņiem, kas apzināti pagājušā gadā.

Ekspedīcijas dalībnieki pie robežakmens Baužupītes ielejā.

Kopējie pētījumu rezultāti

Kopumā 2018.gadā paveiktas 4 ekspedīcijas – divas septembrī un divas novembrī, kas visas bijušas sekmīgas un ar jaunapzinātiem objektiem bagātas. Kopumā no 2018.gadā 12 apsekotajiem Vidzemes robežakmeņiem jaunapzināti un pirmo reizi pētīti ir 9 objekti. Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstītā projekta plānojumā paredzētās aktivitātes tika paveiktas pat neskatoties uz nelielo finansējumu. Pēdējā no Vidzemes robežakmeņu projekta ekspedīcijām, kas notika Raiskuma un Vaidavas pagastos 19.novembrī, piedalījās arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Vidzemes reģiona pārstāve, inspektore Antra Priedīte. Savukārt trijās no četrām ekspedīcijām robežakmeņu meklējumos un izpētes darbos piedalījās Latvijas Petroglifu centra biedri un atbalstītāji.

Trīs izpētes metodes

Pirmsākums seno robežakmeņu 2018.gada projektam saistās jau ar 2000.gadu sākumu, kad pētot gadsimtiem senas kartes tika secināts, ka uzmeklējot senās robežas dabā, varētu mēģināt atklāt vēl nezināmus senos robežakmeņus. Lai to paveiktu jāpārmeklē iespējamās seno robežu vietas mūsdienu vidē – mežos, pļavās, tīrumos. Tā ir viena metode, kā meklēt senos robežakmeņus. Bet otra – ir ne mazāk efektīva: vietās kur jau ir zināms kāds senais robežakmens, meklējot dabā pa mežmalām, ceļu vietām, mežu stigām, ir iespējams gūt labus panākumus un atrast vēl ne mazums līdz šim nezināmu kultūras mantojuma objektu. Šīs metodes pielietošana, kā liecina pieredze, sekmīgāka ir pavasaros un rudeņos, kad kokiem un krūmiem mazāk lapu, bet nav arī sals un sniegs. Trešā metode – atsaukties uz vietējo iedzīvotāju ziņojumiem par dažādiem iespējami interesantiem akmeņiem, īpaši, ja ir ziņas par iespējamiem iekalumiem. Laika gaitā visas trīs šīs metodes ir izrādījušās sekmīgas. Jau pirms 2010. un 2011.gada robežakmeņu izpētes darbiem, ko atbalstīja VKKF, projekta vadītājam bija vairākkārtēja pieredze jaunu objektu meklēšanā un atrašanā, un tai skaitā arī robežakmeņu jomā. Piemēram, 2002.gadā Rīgas rajona Sējas apkārtnē turpinot meklējumus no diviem jau iepriekš zināmiem robežakmeņiem izdevās atrast vēl četrus, bet 2009.gada augustā Cēsu apkārtnē – pie iepriekš zināmas senās robežu vietas ar sešiem robežakmeņiem, mežos tika sameklēts senās robežas turpinājums vēl apmēram kilometra garumā – un apzināti vēl 3 senie muižu robežakmeņi (plašāk skatīt publikāciju žurnālā „Vides Vēstis” 2009.g. Nr.12.).


Robežakmens īstā nekurienē pie pagastu robežām

Neparasti gaišais robežakmens Limbažu novadā.

Tik gaišs akmens, kāds apzināts Limbažu novadā, apvidū pie mūsdienās tur esošās Katvaru un Umurgas pagastu robežas, reti ir ticis izmantots robežu atzīmēšanai, bet laikam neviens cits nav bijis piemērotā attālumā. Attēlā redzamais senais robežakmens ir ar iekalumu „1841” vienā no sāniem. Otrā akmens sānā atradās arī tipiska seno laiku robežzīme un pat robežakmens kārtas skaitlis, kas vedina domāt, ka kaut kur tālāk meklējami varētu būt vēl citi robežakmeņi. Tik kur? Apvidus ir grūti pieejams, ļoti pamests, aizaudzis, pat purvains. Vienā no virzieniem tuvākā puskilometra attālumā neko vairāk atrast neizdevās. Šo kultūrvēsturisko akmeni vispār nebija viegli sameklēt – tuvākais lauku ceļš ap puskilometra attālumā, pa vidu purviņš, briksnāji un tad aizaugošs izcirtums. Šis senais robežakmens tika apzināts un izpētīts pateicoties vidzemnieka Kaspara Beriņa sniegtai precīzai informācijai. Tas atrodas Limbažu novadā, ļoti nomaļā Katvaru pagasta nostūrī pie pašas Umurgas pagasta robežas, Stanu purva tuvumā.

1776.gada robežas objekti

1776.gada robežakmens Bilskas pagastā.

Ekspedīcijā uz Smiltenes novada dabas un vēstures objektiem devāmies 16.septembrī, un viens no interesantākajiem mērķiem bija līdz šim nezināms senais robežakmens Bilskas pagastā, par kuru jau 2016.gadā bija saņemta ziņa no bijušā tuvējo māju īpašnieka Naura Kauča. Robežakmens atrodas nomaļā vietā, jauktu koku mežā starp Aizrozēm un Vimbām, un bez zinātāja var būt ļoti grūti atrodams. Akmens, kas pēc formas ir kā mazs galdiņš, laika gaitā dziļi iestidzis zemē un atrodas savā sākotnējā vietā. Līdz ar to, ka akmens nav kustināts, spriežot pēc iekaltās robežzīmes, var noteikt kādā virzienā bijusi senā robeža. Akmens virsmā blakus robežzīmei iekalts gada skaitlis 1776, kas norāda kad robeža tikusi iezīmēta dabā. Interesants ir fakts, ka Smiltenes apkārtnē, pie vecā Smiltenes – Zeltiņu ceļa, jau 1992.gadā tika apzināts robežakmens ar tādu pašu – 1776.gada skaitli, bet 2015.gadā LPC ekspedīcijā atklāts vēl viens, domājams, tās pašas robežas akmens 1 km attālumā uz Zeltiņu pusi. Attālums starp abiem ar 1776.gadu datētajiem robežakmeņiem ir gandrīz 10 kilometri, kas vedina domāt, ka Zeltiņu apkārtnes mežos varētu būt atrodami vēl kādi līdz šim nezināmi senie robežakmeņi.

Vēl viens robežakmens no 1653.gada!

Vairāk kā 360 gadu sena vēsture Raiskuma pagasta mežos.

Bez sniega novembris 2018.gada rudenī bija ļoti piemērots seno robežakmeņu meklējumiem un pētījumiem. Lapas kokiem un krūmiem bija nobirušas, bet sala un sniega nebija. 19.novembra Latvijas Petroglifu centra ekspedīcijā kopā ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes inspektori Antru Priedīti, apsekojām unikālo Silaunieku robežakmeņu virkni Vidzemē, Raiskuma pagastā. Līdz šim šajā apvidū bija zināmi deviņi senie robežakmeņi, kas norāda 1653.gadā dabā ar akmeņiem iezīmētu robežu starp muižām. Silaunieku apkārtnes mežā netālu no Līņu ezeriņa izdevās atrast vēl vienu – līdz šim nezināmu šīs senās robežas akmeni, kas iezīmējis robežas pagriezienu. Kā redzams attēlā, zviedru laikos Vidzemē robežakmeņi kalti rūpīgi un detalizēti – norādīts robežas pagrieziens, iekalti arī robežas iezīmēšanas gada skaitļi (1653).

Pēdējais robežas fragments civilizētā apvidū

Mazs robežakmens kā pēdējā liecība par seno robežu civilizētā apkārtnē.

Nereti senās robežas var apzināt pat ļoti civilizētās vietās, kur visapkārt ir plaši tīrumi, mājas un citi objekti. Tāds ir arī muižu laiku robežakmens Rubenes apkārtnes mežā pie Robežniekiem. Tas atrodas nelielā meža pudurī, kam apkārt plešas intensīvi apstrādātas lauksaimniecības zemes, netālu ir arī apdzīvotas mājas. Tikai 6 metrus no mežmalas, vietā, kur cauri mežam senos laikos izrakts mūsdienās sekls robežgrāvis, atrodas izmēros neliels akmens ar iekaltu robežzīmi. Nekas vairāk nelielajā akmenī nav iekalts, bet domājams, ka tas attiecināms uz 1750.gadā šajā apvidū liktu robežu starp muižām. Sarkanajā granītā iekaltā zīme liecina, ka savulaik robeža šajā vietā bijusi nosprausta taisni, tieši pa mazo, vēl mūsdienās labi saskatāmo grāvi.

Liela apjoma robežakmens Baužupītes gultnē

Viens no lielākajiem robežakmeņiem Valmieras apkārtnē – Baužupītes ielejā.

Vidzemes robežakmeņu 19.novembra ekspedīcijas nobeigumā vēl mēģinājām apsekot kādu interesantu vietu uz mūsdienu novadu robežas, kas kādreiz bijusi arī rajonu un pagastu robeža, bet senāk – muižu robeža. Informāciju par šo vietu saņēmām no pētnieka Armanda Loginova. Pēc norādītajām ziņām, devāmies mežainajā apvidū meklēt un samērā ātri atradām palielu akmeni nelielās Baužupītes gultnē un krastā. Visai liels bija pārsteigums, ka šis robežakmens izrādījās ievērojami lielāks nekā ierasts redzēt tipiskus robežakmeņus. Parasti senie muižu robežakmeņi ir izmēros nelieli akmeņi, bet te – 3 kubikmetrus liels bluķis. Tas iegūlis Strīķupes (Vaidavas) lielākās pietekas Baužupītes gultnē un kreisā krastā. Tā kā mūsdienās šajā vietā pa upīti ir gan pagastu, gan novadu robeža, tad sanāk, ka šis objekts piederīgs Kocēnu novada Vaidavas pagastam. Akmens augšējā virsmā redzama iekalta liela izmēra robežzīme, bet sāna malā – 1773 – gads, kad dabā iezīmēta muižu robeža. Par šo interesanto vēstures pieminekli, kā arī vairākiem citiem senajiem robežakmeņiem, kas izpētīti 2018.gadā, informējām arī Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Projekta vadītājs izsaka lielu paldies visiem ekspedīciju dalībniekiem, arī informācijas sniedzējiem – Armandam Loginovam, Naurim Kaucim un Kasparam Beriņam, kā arī Valsts Kultūrkapitāla fondam par atbalstu un NKMP pārstāvei Antrai Priedītei par sadarbību!

Visi foto: © Andris Grīnbergs, 2018.


 

Skatījumu skaits: 20 | Pievienoja: Eksperts | Birkas: Vidzeme | Reitings: 0.0/0

Meklēšana

Kalendārs

«  Janvāris 2019  »
PrOTCPkSSv
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031

Mājas lapa pastāv

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Flag Counter Apmeklētāju statistika pa valstīm kopš 19.06.2015.