Pētījumu materiāli

Sākums » 2010 » Decembris » 4 » Velna alas Latvijā (2008.g.)
14:14
Velna alas Latvijā (2008.g.)


VELNA ALAS LATVIJĀ

Andris Grīnbergs, Mg. hist.

Visas Velna alas ir aizsargājamas gan kā dabas objekti, gan kā senvietas - kultūrvēstures un arheoloģijas pieminekļi. Lielākā daļa Velna alu atrodas Vidzemē - Gaujas baseinā un Ziemeļvidzemē. Tomēr arī citās Latvijas vietās ir pa kādai alai ar šādu nosaukumu. Dažas no Velna alām gan kā senās kulta vietas ir apšaubāmas, jo ir pamats domāt, ka to nosaukums izdomāts nesenos laikos.

 

1. Inčukalna Velnala. Atrodas Gaujas pamatkrasta nogāzē Rīgas rajona Inčukalna pagastā. No visām Latvijas Velnalām šī ir vistuvāk Rīgai esošā, un arī viena no populārākajām. Tā bieži minēta tūrisma ceļvežos un zinātniskajā literatūrā. Daudzkārt par alu publicēta teika par velna mocītajām dvēselēm, kas kaut kur piekaltas vaid alas galā. Ieklausoties alas klusumā dīvainas skaņas tiešām ir dzirdamas - tās rada avots, kas tek gar alas sienu ieejas tuvumā. Alas garums - 15,9 m, lielākais griestu augstums - 4,3 m, bet lielākais telpas platums - 6,5 m. Domājams, ka pirmo reizi ala aprakstīta jau 1790.gadā, kad to veicis ievērojamais pētnieks J.K.Broce. Ala savulaik piesaistījusi arī arheologu uzmanību - tajā veikti kontroles rakumi, bet nekādas senlietas nav atrastas, jo metra dziļumā ir konstatētas plūstošas smiltis.




Inčukalna Velnala ziemā.                    Foto: Andris Grīnbergs, 1994.


2. Siguldas (Krimuldas) Velnala. Atrodas Rīgas rajonā, Krimuldas pagastā, Gaujas labajā krastā - Velnalas klintīs. Savulaik, kad bija labiekārtota pieeja, domājams, tā bija pati populārākā Velnala Latvijā, bet kopš pieeja drošības apsvērumu dēļ tika likvidēta, tās apmeklētība ir neliela. Laika gaitā ala saistīta ar dažādiem skandaloziem un bēdīgiem notikumiem. Nostāsts vēstī, ka 1620.gadā it kā tajā kādu laiku slēpies Turaidas Rozes Maijas slepkava. 1992.gadā populistisku pasākumu alā veica kāda reliģiskā sekta, kas mēģināja aizrakties līdz iecerētajam templim, kas, protams, tur tā arī netika atrasts. Rakšanas rezultātā ala gan daudz zaudēja, gan nedaudz ieguva. Attīrīšanas gaitā izrakti tika aizbirumu slāņi, iespējams arī kultūrslānis. Ala līdz tam bija 10,7 m gara, pēc atrakšanas - ap 50 m. Tagad tā ir garākā Velnala Latvijā, tomēr tās kultūrvēsturiskā nozīme ir cietusi. Apmeklēšana bīstama, jo piekļūšana sarežģīta. 1998.gada sākumā viens cilvēks, cenšoties piekļūt alai, iekrita Gaujā un noslīka. Labāk to apskatīt no pretējā Gaujas krasta, no kurienes labi redzamas Velnalas klintis kopumā. Ala daudzkārt aprakstīta dažādā literatūrā jau kopš 19.gadsimta beigām.




Velnalas klintis ar Velnalu.                  Foto: Andris Grīnbergs, 1991.


3. Siguldas (Krimuldas) Mazā Velnala. Turpat Krimuldas pagastā, 1 km augšpus Velnalas klintīm - Piķenes kraujā atrodas Mazā Velnala, par kuras piederību kulta alām ir nelielas šaubas, jo var būt, ka tās nosaukums piedēvēts tikai 20.gadsimtā. Ala ir interesanta ar pīlāru, kas sadala tās ieeju. Kopējais alas garums ir nedaudz vairāk kā 10 metri. Netālu no Mazās Velna alas iztek kulta avots - Gudrības avotiņš, par kuru zināms nostāsts, ka mātes pie tā nesušas bērnus mazgāt, lai tie augtu gudri. Ala zināma jau kopš 19.gadsimta beigām, tomēr tās nosaukums pirmo reizi minēts tikai 1950.gados. Uz aizdomu pamata, balstoties uz objekta nosaukumu, Juris Urtāns 1977.gadā to ieskaitīja kulta alu sarakstā.

4. Avotmuižas Velnala. Vairs nepastāv. Tā atradās Limbažu rajona Lēdurgas pagastā, Braslas labajā krastā, Avotmuižas mazajās klintīs. Ap 1970.gadu bija aizbrukusi, pēc gandrīz 20 gadiem alu pētnieku atrakta, bet drīz vien sabrukusi pavisam. Maz ticams, ka no tās zem aizbrukuma vēl kaut kas būtu saglabājies. Kādreiz tā bijusi ap 20 m gara un dziļumā dalījusies divās ejās. Vēlāk alas garums bijis ap 12 m. Pirms pēdējās sabrukšanas alas sākumā bija izveidojusies liela arka, diemžēl arī tā pastāvējusi samērā neilgu laiku. Avotmuižas ļaudis zina teikt, ka vēl 20.gadsimta vidū Avotmuižas mazajā klintī bijusi vēl viena ala ar šauru ieeju, bet, tā arī nav atrodama, un domājams, ka arī ir aizbrukusi vai izzudusi pavisam. Tomēr citu kriteņu (zemes iegruvumu) bijušās Velnalas tuvumā nav, un var jau būt, ka otra ala pazemē ir saglabājusies. Pamatojoties uz alas nosaukumu, var izteikt pieņēmumu, ka ala senatnē varētu būt tikusi izmantota kulta vajadzībām. Avotmuižas lielo klinšu augšgalā atrodas Svētavots, par kuru ir ziņas, ka tajā savulaik ziedots.




Avotmuižas Velnalas vieta.                 Foto: Andris Grīnbergs, 1995.


5. Ellītes ala. Tā atrodas Cēsu rajonā, Līgatnes pagastā, Skaļupes pietekas - Ellītes gravas labā nogāzē. Ir mazpazīstama un grūti atrodama, jo atrodas samērā mazapdzīvotā nostūrī. 1992.gada maijā šo alu atklāja novadpētnieks Imants Jurģītis. Tā izveidojusies baltā smilšakmenī, avotam iztekot no pazemes. Ellītes alas garums 11 metri. Ir fiksēts nostāsts, ka Ellītes gravā vecos laikos iegāzusies kungu kariete un visi braucēji nositušies. Par to, ka ala būtu lietota kā kulta vieta pagaidām nekādu liecību vai pierādījumu nav, tomēr tās atrašanās Ellītes gravā liek tai pievērst uzmanību kā varbūtējai senvietai.




Ellītes ala Līgatnes pagastā.                  Foto: Andris Grīnbergs, 2005.


6. Kumadas Velna kambaris. Atrodas Cēsu rajonā, Amatas pietekas - Kumadas kreisā krastā, Cecīļu (Sesiļu) klintīs. Ala ir neliela, nišveidīga, 5,4 m gara, 3,3 m augsta un 10,5 kvadrātmetru platībā. Pirmās ziņas par alām šajā vietā publicētas 1960.gados. Līdz 8 - 10 m augstajās un līdz pat 100 m garajās klintīs ir tikai viena nišveidīga ala, jo pārējo iedobumu garumi ir mazāki par 3 metriem. Blakus Velna kambarim ir otrs, kas tikai 1,8 m garš, 1,1m augsts un 1,5 kvadrātmetru liels. Par kambariem esošie nostāsti, liek domāt, ka šeit varētu būt bijusi sena kulta vieta.

7. Meijermuižas Velnala (Trīsstūra ala). 1968.gada Dabas un vēstures kalendārā publicētajā Pētera Priednieka Latvijas alu sarakstā tā ir aprakstīta, tomēr tik neprecīzi, ka pētnieki ilgstoši nav varējuši to atrast. Jau Z.Lancmaņa Latvijas alu sarakstā "Jaunākās Ziņās" 1924.g. 1.oktobrī lasāms: "Pie Meijermuižas Gaujas krastos mežā; netiek klāt, - vienā pusē ap ½ asi dziļš ūdens, otrā - aiza". Ala atrodama P.Priednieka Latvijas alu sarakstā 1968.gada Dabas un vēstures kalendārā ar numuru 48. Šai pašā sarakstā ierakstīta arī "53. Meijermuižas "Velna ala" - Gaujas kr.kr., mežā. Ala nepieejama: vienā pusē 1m dziļš ūdens, otrā pusē aiza." Ir pamatotas aizdomas, ka Trīsstūra ala un minētā "Meijermuižas Velna ala" ir viens un tas pats objekts, kas 1968.gada sarakstā kļūdaini ierakstīts divreiz. Ala ir grūti pieejama, tās izmēri mazi - garums 3,8 m, augstums līdz 1,4 m, platums līdz 1,6 m. Tikai pamatojoties uz tās nosaukumu var pieņemt, ka tā varētu būt bijusi sena kulta vieta, tomēr konkrētu pierādījumu tam nav.

8. Kalnadanku Velnala. Atrodas Cēsu rajonā. Alas adrese netiek norādīta, jo atsegumā kur tā izveidojusies lielā apjomā apzināti petroglifi, kuru aizsardzības nolūkos nav vēlams alu pārvērst par tūrisma objektu. Tā nezinātājam ir arī grūti atrodama, jo atrodas mežainā ielejā. Ala ir 9,5 m gara, līdz 1,3 m augsta, līdz 2,5 m plata un kopumā tās platība ir tikai 11 kvadrātmetri. Atklājis novadpētnieks Imants Jurģītis 1994.gada 8.maijā. Gan tās nosaukums, gan petroglifu iegriezumi smilšakmenī norāda, ka tā ir sena kulta vieta.

9. Raunas Velnala. Atrodas Cēsu rajonā, Raunas kreisajā krastā pretim slavenajam pilskalnam - Raunas Tanīsa kalnam, pavisam netālu no Raunas centra. Alas garums 13,5 metri. Nesen alas ieeja tikusi atrakta, ar mērķi, lai tā neaizbirst pavisam, jo pēdējos gados tā bija arvien kļuvusi mazāka un mazāka. Šī Velna ala literatūrā aprakstīta kopš 1930.gadiem, un jau 1977.gadā arheologs Juris Urtāns to ieskaitīja starp kulta alām. Iespējams, ka tā varētu būt bijusi pilskalnam atbilstošā kulta vieta. Apliecinājumu tam gan varētu gūt tikai arheoloģiskie izrakumi. Pagaidām par kulta vietu liecina vien alas nosaukums.




Raunas Velnala.                       Foto: Andris Grīnbergs, 2007.


10. Lielā Ellīte (Velna ala). Cēsu rajona Liepas pagasts. Nosaukumu ziņā bagātākā ala Latvijā. Vēl bez jau minētajiem tā literatūrā atrodama arī kā Liepas Ellīte, Velna ceplis, Velna krāsns, Lodes Ellīte, Liepmuižas ala, Liepas ala, bet visbiežāk vienkārši saukta par Ellīti. Tā ir ļoti populāra jau vairākus gadsimtus. Daudzkārt plaši aprakstīta dažādā literatūrā un preses izdevumos. Piemēram, jau 1864.gada „Mājas Viesī", kur tā saukta par Vella cepli. Tajā teikts, ka senākie ieraksti alas sienās jau no 1500.gadiem. Tolaik raksta autors atzīmējis, ka alu apmeklēt nākot arī krievi un igauņi, no kā zināms, ka alas slava sniedzas arī ārpus Vidzemes. Šodien kā vecākie te atrodami tikai 19.gadsimtā - 1855., 1894., 1899.gadā veikti ieraksti. Pārāk daudz jaunākos laikos te ierakstījušies, tādejādi izpostot vecos ierakstus. Ellīte daudz cietusi arī tādēļ, ka cilvēki šļūkājuši pa arku augšām. Te, starp citu, ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienviet apskatāmas trīs smilšakmens arkas. Jau 19.gasimtā izteiktas aizdomas, ka Ellītes ala un arkas drīz sabruks pilnīgi. Par laimi, tas pagaidām vēl nav noticis. Par alas bēdīgo stāvokli, 1924.gadā rakstot „Jaunākajās Ziņās" pamatoti satraucies arī viens no pirmajiem un ievērojamākajiem Latvijas dabas pētniekiem Zelmārs Lancmanis. Viņš norāda, ka tolaik no alas sienām tiek rakta un ar vezumiem vesta prom baltā smilts, kā rezultātā iet bojā daudzi smilšakmens pīlāri, kas alai savulaik piešķīruši ērģeļu izskatu. Šodien Ellītes alas garums ir tikai 23 metri. Ļoti īpatnējs un neparasts ir alas novietojums apkārtējā reljefā. Parasti alas atrodas upju ielejās un gravās, bet šī atrodas gandrīz kalna galā. Tās izveidošanos veicinājis lielais avots, kas izplūst no Amatas svītas smilšakmens iežiem, zem kuriem atrodas ūdensnecaurlaidīga mālu kārta, kā arī iežos esošās plaisas. To dēļ alas plānojums ir tik neparasts - sākumā plaša eja, kuras galā šķērsplaisa, bet tās galā vēl viena perpendikulāra plaisa. Izteikti pieņēmumi, ka Ellītes ala ģeoloģiski ir ap 7000 gadus veca. Nav šaubu, ka šī ala ir sena kulta vieta, jo par to liecina gan daudzie nosaukumi, gan fakts, ka alā atrasti arī ziedojumi (1977.g.).

11. Mazā Ellīte. Tai pašā Liepas pagastā, 300 m no Liepas kapiem, kuros apglabāts dzejnieks Eduards Veidenbaums, un ap 200 m no Ellīšu mājām, atrodas neliela ala - Mazā Ellīte. Teika stāsta, ka Velns izdzīts no Lielās Ellītes atmucis dzīvot uz Mazo Ellīti. Dažādā literatūrā nereti aprakstīta kopš 1920.gadiem, kā kulta ala tā novērtēta 1977.gadā (J.Urtāns). Domājams, ka kādreiz Mazā Ellīte bijusi liela ala, kas sabrukusi apmēram 20.gadsimta vidusdaļā. Vēl 1988.gadā nekur pazemē iekļūt nevarēja. Arī literatūrā kopš 1970.gadiem atrodamas ziņas, ka alas te nav. Taču avots labi pastrādājis un 1992.gada februārī apsekojot alas vietu konstatēts, ka tas jau atkal izveidojis 7,5 m garu alu. Līdz tam apmēram 20 gadus bija uzskats, ka ala ir pilnīgi sabrukusi un vairs nepastāv. Tagad tā kļuvusi vēl nedaudz garāka, jo avots cītīgi skalo smilšakmeni. Lai arī te notiek aktīvi sufozijas procesi, šo vietu arī turpmāk vajadzētu uzskatīt par senu kulta vietu, jo gan tautā zināmais nosaukums, gan daudzās teikas par to nepārprotami liecina. Papildus informāciju varētu sniegt arheoloģiski pētījumi.

12. Sietiņieža Velnala. Atrodas Valmieras rajonā, Vaidavas pagastā, Gaujas labajā krastā, populārajā Sietiņiezī, tomēr ala biežāk tiek uztverta kā beznosaukuma, jo trūkst informācijas. Īstenībā tā ir teiksmaina Velna ala, kas saistīta ar vairākām teikām. Arī pats Sietiņiezis ir bagāts ne vien ar Velnalu, bet arī ar klints izcilni, ko sauc par Velna papēdi. Teika stāsta, ka Velns reizēm dzīvojies pa Ellītes alām Liepas ciemā, bet citreiz pa Sietiņiezi. Viens nostāsts vēstī, ka kāda sieviete braukusi no Valmieras pa Briežu muižas lielceļu. Braukusi līdz licies, ka brauc atpakaļ. Bet viņa nebraukusi atpakaļ - velns tikai acis apmānījis un novedis braucēju pa Sietiņa silu uz klinti, no kurienes zirgs ar aizjūgu un braucēju nogāzies lejup. Zirgs nosities, bet sieviete palikusi dzīva. Citā teikā stāstīts, ka Velns āža izskatā līdis Sietiņu māju dārzā ēst kāpostus. Bet atbilstoši citam nostāstam, otru Sietiņieža Velnalas galu Velns izrāvis tad, kad tam apnikuši septiņu mācītāju pātari, ko tie, Velnu kaitinādami, sākuši skaitīt alas priekšā. Dabā apskatot šo vietu, redzam, ka otrs alas gals iznāk ārā lielā, apmēram 10 metrus dziļā sufozijas piltuvē. Pēdējos apmēram 10 gados izeja uz otru pusi - uz kriteni - aizbirusi un vairs nav izlienama. Alas garums 10,5 metri. Ala nereti aprakstīta kopš 1960.gadiem, bet tās Velnalas nosaukums aprakstos parādās kopš 1995.gada (A.Grīnbergs), kad tas celts ārā no aizmirstības. Blakus Velnalai kādreiz bijusi 5 - 7 m augsta un 8 m plata arka, kas sabrukusi 1975.gadā. Interesanti, ka tieši tai pāri gājusi tūristiem domāta taka.

13. Mazsalacas Velnala (Velna pagrabs). Viena no slavenākajām un biežāk ļaužu apmeklētākajām Latvijas alām. Tā atrodas Valmieras rajonā, pie Mazsalacas, Salacas labā pamatkrasta nogāzes augšmalā, gleznaino Neļķu klinšu augšgalā alām samērā netipiskā novietojumā. Velna pagraba garums - 16 metri. Literatūras ziņas jau kopš 1778.gada: J.L.Börger. Versuch über die Alterthümer Lieflands und seiner Völker besonders der Letten. Riga, 1778, S.8., 9., 74. - un: Brotze, 1778, V., 43.lpp. - zīmējums. Viens no pirmajiem un plašākajiem aprakstiem par alu lasāms 1870.gada „Mājas Viesa" 30.numurā. Teika vēstī, ka senos laikos alā mitis Velns, bet labajā stūrī, kur alai ir tāda kā kabata, tam stāvējusi skābumbaļļiņa un mantu lāde. Kādreiz, Velnam bēgot, baļļiņa (citkārt saukta par ķērni) apgāzusies, izlijusi, un tagad kā avotiņš izplūst klints apakšā. Velna ala tūrisma un zinātniskā literatūrā plašāk aprakstīta vairāk nekā 50 reizes jau vairāku gadsimtu garumā. Velna ala un Neļķu klintis kopumā ir aizsargājams ģeoloģisks objekts kopš 1977.gada. Aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis - Neļķu klintis un alas (ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr.175., 2001.gada 17.aprīlī: objekta Nr.188. // Latvijas vēstnesis, 2001.g.24.aprīlis). Tās ir Burtnieku svītas stratotips un ietilpst Salacas kompleksajā dabas liegumā. Velna ala kopš 1967.gada ir arheoloģijas piemineklis (Nr.1324) (Latvijas PSR vēstures pieminekļu saraksts. Rīga, 1969.g., 116.lpp.). Ala 1977.gadā (Juris Urtāns) ieskaitīta kulta alu sarakstā. Pie Velna alas vairākkārt veikti arī arheoloģiskie izrakumi: jau 1876.gadā K.G.Zīverss, bet 1985.gadā - Juris Urtāns. Grāfs K.G.Zīverss (Sievers C.G. Bericht über antiquarische Forschungen im Jahre 1876. - Verhandburgen der gelehrten Estnischen Gesellschaft zu Dorpat. Bd, X, H.2., Dorpat, 1880, S.57, 58., 71.) rokot alas priekšpusē piecu pēdu dziļumā uzgāja ogļu un pelnu klājumu un tajā trīs apdegušus akmeņus, no kuriem viens bija ar dobumu. Viņam atradumi deva pamatu secināt, ka ala senatnē izmantota dzīvošanai. Taču drīzāk te būs bijusi kulta vieta. 1985.gada izrakumos pie velna pagraba ieejas kultūrslāņa pazīmes netika konstatētas. Domājams, ka tika rakts par seklu, tā neaizrokoties līdz kultūrslānim. J.Urtāns par šiem izrakumiem raksta (Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1984. un 1985.g. pētījumu rezultātiem. R.1986.g., 116.lpp.): "... izrakumu laukuma virskārtā (pie ieejas alā), alas ieejas labajā pusē atsegta ugunskura vieta, kuru iezīmēja vairāki dūres lieluma akmeņi. Laukums iedziļināts līdz 1,7 m dziļumam, kur tā platība samazinājās līdz ~ 20 kvadrātmetriem. Šajā dziļumā fiksētas kādreiz aizgruvušās alas apakšējās daļas sienas. Aizgruvusī alas daļa bijusi 2 - 3 m plata un ap 10 m gara. Pie ieejas izrakumu laukums 5 kvadrātmetru platībā iedziļināts līdz 3 m dziļumam, tomēr arī tur nogulumu kārtām bija dabisks raksturs."




Mazsalacas Velna pagrabs.                  Foto: Andris Grīnbergs, 2007.


14. Velna skābumbaļļas ala (Velna skābumķērnes ala). Atrodas Neļķu klinšu pakājē, to augšgalā, mazliet uz leju no Velna pagraba. Populārs tūrisma objekts. Labiekārtota piekļūšana. Atsegums ainavisks. 7,5 m no alas, pāri avotam uzbūvēts gājēju tiltiņš. Pie alas ieejas ir soliņš, akmens galds, divas sētiņas gar avota malu un septiņu betona pakāpienu kāpnītes līdz avotam. No apmēram 20 metrus garās alas iztek ļoti liels avots. Skābumbaļļas alu apskatīt no iekšpuses iespējams tikai vasarās, kad Salacā ir zems ūdens līmenis, jo citos gadalaikos ala bieži pieplūst ar upes ūdeni. Un arī tad alas dziļumā iekļūt var tikai dramatisku piedzīvojumu cienītāji, vēlams ar hidrotērpu un speleoloģisku pieredzi, jo eja ir ļoti šaura un zema, un pretim plūst spēcīgs avots (2007.g. vasarā - 1,5 litri/sekundē). Nepieredzējušiem alas apskatītājiem tas nav ieteicams, jo var būt ļoti bīstami! Vairumam apmeklētāju apskatāma tikai alas priekšdaļa, kas ir ļoti viegli pieejama. Turpat blakus alai ir klints izcilnis, kas saucas Velna kancele, un no kura paveras klasiskais skats uz Neļķu klintīm. Attālāk no Neļķu klintīm, Mazsalacas - Ramatas ceļa malā pie Jaunkukurbaļļu mājām atrodas Velna klēpis - senkapi. Teika stāsta, ka tas ir Velna nomestais akmeņu klēpis, ar kuru tas gribējis aizdambēt Salacu, bet kā parasti, nekas nav sanācis, jo rītam austot iedziedājies gailis.




Velna skābumbaļļas ala Neļķu klintīs.             Foto: Andris Grīnbergs, 2007.


15. Īģes Velnala (Graudiņu ala). Atrodas Limbažu rajonā, Staiceles lauku teritorijā, Salacas pietekas Īģes kreisajā krastā netālu no Graudiņu mājām. Velna alas vārdu tai 1991.gadā norādījis Staiceles novadpētnieks K.Kere (dzimis 1921.gadā un savulaik 13 gadus dzīvojis netālajos Vīķos). Citas atsauces par to, ka šī 8 metrus garā ala būtu Velnala, joprojām nav. Gluži pretēji - aptaujājot vietējos iedzīvotājus, par šāda nosaukuma esamību neviens neko nezina. Tomēr aplūkojot alu, tai Velnalas nosaukums izskatās ir piemērots. Ala ir stipri piebirusi, grūti apskatāma. Nobrukumbīstama! Apmeklējot alu jābūt ļoti vērīgiem, jo to grūti atrast. Alas ieeja, gar nobrukuma malu, diezgan zema. Nobrukums nišveidīgo alu gan padarījis daudz izteiksmīgāku, noslēpumaināku un grūtāk apmeklējamu. Iespējams, ka pirms nobrukumu kaudzes izveidošanās ala bijusi nedaudz garāka nekā tagad. Pa pašu alas iekšmalu gar nobrukuma kaudzes malām tek neliels avots. Tas šo dabas objektu ir izveidojis. Ala pirmoreiz pētīta tikai 1992.gada martā. Vai te ir bijusi sena kulta vieta, varētu pierādīt vienīgi arheoloģiskie izrakumi.




Graudiņu ala (Īģes Velnala).                Foto: Andris Grīnbergs, 2007.


16. Rozēnu Velnala. Limbažu rajons, Staiceles lauku teritorija. Ala minēta P.Priednieka Latvijas alu sarakstā (1968.g.) kā Nr."148. Velna ala - Salacas kr.kr., 0,5 km uz leju no Ruņģu upes ietekas.". Daži vietējie iedzīvotāji atceras par tādu kaut ko dzirdējuši, bet lielākoties gan neko par tādu alu nezina. Dabā neviens to parādīt nevar, un pētnieki to vairākkārt meklējuši bez panākumiem. Vienīgā vieta, kur šāda ala samērā ticami varētu būt kādreiz bijusi ir 3 x 3 metrus liels atsegums ar avotu Salacas kreisā krastā augšpus Rozēnu tilta, 30 m no upes un 50 m uz A no Dzērvīšu mājām. Avota iztekas vietā ir 1,4 m gara, 1,6 m plata un 1,2 m augsta, slīpa niša. Citur lejpus Joglas upes ietekai Salacā nekur nekādas alu vietas nav. Avota debits 2007.gada vasarā - 0,15 l/sek. Rozēnu Velnalas statuss ir neviennozīmīgs. Juris Urtāns publikācijā "Senās kulta alas Latvijā", kas atrodams Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstīs 1977.g. Nr.2., Rozēnu Velnalu iekļāva kulta alu sarakstā (Nr.11.). Būtībā tas darīts pamatojoties tikai uz nosaukumu. Par to, ka Velna alu nevar atrast dabā rakstījis Guntis Eniņš žurnālā "Lauku dzīve"1990.gada jūnijā, 12.lpp. Viņam kāda vietējā iedzīvotāja teikusi: "Kādu kilometru uz leju no Ginēniem bija ala. Kara laikā tur slēpušies cilvēki. Tagad tā ala ir aizgruvusi." Taču Juris Urtāns rakstā „Arheoloģiskie atklājumi alās. Tava labākā grāmata par Latviju" (6.grāmata, 2001.g., 44.-47.lpp.), raksta, ka ala saistīta ar nostāstiem par upurēšanu. Pagaidām pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem faktiem šo Velnalu negribas svītrot no senvietu saraksta, kaut gan dabā tā nav atrodama un papildus ziņas vai pierādījumi neatrodas.

17. Bebrulejas Velnala. Kādreiz bijusi, bet šodien vairs nav apskatāma. Ala atradusies tagadējā Aizkraukles rajona Klintaines pagastā. Jau žurnālā "Latvijas skola" 1920.g.Nr.8./10. Zelmāra Lancmaņa rakstā "Pie Kokneses-Pļaviņu ekskursiju kartes" teikts: "Lejpus Babrulejas, tūlīt aiz kapiem, redzam dziļāku alu. Agrāk Stukmaņu proreālisti līduši tanī iekšā un redzējuši pīlārus. Atrasti arī: cilvēka stilbakauls un putnu kauli. Pēc nostāstiem tur dzīvojuši izbēguši zaldati. Bebrulejā esot vairākiem iedzīvotājiem poļu uzvārdi. Tie seno poļu dumpinieku pēcnācēji." Vēl Z.Lancmanis citā publikācijā (Latvijas alu saraksts. // Jaunākās Ziņas. - 1924.g. 1.oktobrī) sniedz šādu alas aprakstu: "..dziļāka, bet šaurāka ir lejpus Pļaviņām pie Dūņulejas kapiem. Tur rāpus ielīduši vietējās pirmskara prorealskolas skolēni un atraduši cilvēku kaulus.". Ala minēta arī padomju laikos publicētajos alu aprakstos: Ozoliņš I. Latvijas alas. // žurnāls "Zvaigzne" 1951.g. Nr.16., 30.lpp: "Viena no lielākajām dolomitā izveidotajām alām atrodas Daugavas labajā krastā pie Pļaviņām, zem Bebru lejas." Tomēr par to, ka tā ir Velnala ziņas sniedz tikai dabaspētnieks Guntis Eniņš, 1993.gadā rakstot par noslīcināto Daugavas ieleju pie Pļaviņām avīzē „Rīgas Balss". Nosaukuma īstums un atbilstība kulta alas statusam vēl ir pētāms jautājums, taču skaidrs, ka tāda ala ir pastāvējusi, un, kas zina, iespējams, Pļaviņu uzplūdinājuma dzelmē pastāv joprojām.

18. Opinku Velnala. Atrodas Latgalē, Rēzeknes rajonā, Nautrēnu pagastā, Vīces (Pilskalna, Zušupītes) upītes labā krastā, kura iztek no Mazā Pujātu ezera, netālu augšpus Rasnupļu ciemam, pretim Opinku pilskalnam, 20 m no upītes krasta, krūmainā un nātrainā nogāzes vidusdaļā. Nezinātājam grūti atrodama. Ala maza - 3 metrus gara, zemiem griestiem, lielākais augstums 0,9 m, ar kopējo pazemes platību 7 kvadrātmetri. Ala izveidojusies nevis smilšakmenī, kā vairākums Latvijas alu, bet gan konglomerātā - kalcīta sacementā grantī ar nelielu akmeņu piejaukumu. Atsegums pie alas neliels - 4,2 m garš un līdz 2 m augsts, pilnībā apsūnojis un pa gabalu tikpat kā nepamanāms. Pirmo reizi aprakstīta P.Priednieka Latvijas alu sarakstā Dabas un vēstures kalendārā 1968.gadam: "Kaļķakmens ala pie Opinku pilskalna (māksl.) - aizbirusi - Vičes upītes l.kr. 6 km uz D no Nautrēniem.". Plašāk aprakstīta: Eniņš G. Arī Latgalē atklātas alas. // Atmoda Atpūtai, 1992.g. 16.decembrī. Par alu zināmas vairākas teikas un nostāsti. Tai skaitā: „Agrāk Nautrēnos bijusi skaista pils, un tur dzīvojis virsaitis. Reiz virsaitis licis, lai izlaižot cūkas pa pilskalnu paganīt. Vakarā, tikko cūkas bijušas sadzītas kūtī, pils kā uz rokas mājienu nogrimusi, un palikusi tikai dziļa ala. Cilvēki no tā laika baidījušies staigāt pa pilskalnu, lai ar viņiem nenotiktu tāda pati nelaime kā ar pili. Kādreiz drošsirdīgi jaunekļi nolēmuši alu aizmest ar akmeņiem. Trijās dienās viņi alu piemetuši pilnu, bet nākamajā rītā visi akmeņi bijuši izsviesti, un akmeņu metēji pazuduši bez vēsts. No tā laika alu neviens nav mēģinājis aizbērt." Cita teika stāsta, ka "Kādam saimniekam reiz aizbēgušas cūkas. Tās izskrējušas pilskalnā un pazudušas. Cūku īpašnieks bijis stiprākais cilvēks pagastā. Viņš gājis uz pilskalnu cūkas meklēt. Pilskalnā ielīdis kādā alā un gājis, kamēr atradis smagus ozola vārtus. Tie bijuši ar bultu aizšauti, un saimnieks nevarējis tikt iekšā. Ilgi viņš pūlējies atvērt vārtus, bet nespējis. Beidzot viņš lielās dusmās ar dūri sitis pa vārtiem. Vārti, kā par brīnumu, atvērušies. Viņš gājis atkal tālāk, līdz nonācis pie kādas pils, dabūjis savas cūkas un pilnu cepuri zelta. Tikai no šī gājiena kļuvis par 20 gadiem vecāks." Abas teikas pierakstījusi Ieva Rutkovska Nautrēnos, tās publicējis G.Eniņš rakstā "Arī Latgalē atklātas alas". Vēl ir nostāsts, ko G.Eniņam stāstījis Pēteris Jurciņš, ka alā velns apslēpis lielu dārgumu lādi. Bet uz lādes sēžot briesmīgs melns suns un sargājos sava saimnieka bagātības. Pretim alai atrodas Opinku pilskalns, ko sauc arī par Opiņķu, Pinku, Žogotu, Rasnupļu, Nautrēnu un Rogovkas pilskalnu. 80 m lejpus alas, 3 m no Vīces upītes labā krasta, tās līkumā ir Velna avots, kam senāk iekārtota 0,7 x 0,7 m liela, koka grodu aciņa. Pamatojoties uz Velnalas nosaukumu, daudzajām teikām un ņemot vērā blakus esošo pilskalnu un Velna avotu, domājams, ka tā ir sena kulta vieta.




Opinku Velnala Latgalē.                      Foto: Andris Grīnbergs, 2007.


19. Kandavas Velnala (Abavas Velnala). Atrodas Kurzemē, Tukuma rajonā, Kandavas novadā, Abavas kreisā krasta sāngravā. Ir viena no populārākajām Velna alām Latvijā. Bieži aprakstīta dažādā literatūrā kopš 1920.gadiem. Tās kopgarums ar sānu kabatu - 8,6 m. Alas gals mākslīgi apdarināts, iespējams, tad, kad tur 20.gadsimta sākumā slēpušies cilvēki. Pēc K.Veinberga ziņām (1924.g.) vietējie iedzīvotāji to saukuši arī par Kretuļa alu, jo tur savā laikā esot slēpušies Kretuļa vadīti partizāni. Ala ir mazliet mitra, bet bez avota. Gandrīz vai tieši virs alas, pamatkrasta augšmalā, pļavā atrodas ne mazāk populārais Abavas Velnakmens. Tas atrodas izcili ainaviskā vietā - no akmens paveras plašs skats uz Abavas ieleju. Pie Velnakmens 1976.gadā veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru rezultātā atrastas senlietas no 2. - 4.gadsimta. Spriežot pēc teikām, ala un akmens tajās ir cieši saistīti - Velns gribējis akmeni iesviest Abavā, bet nelaikā gailis iztraucējis ar savu dziedāšanu. Velns nosviedis akmeni un iemucis alā. Abi objekti uzskatāmi par senām kulta vietām.




Kandavas (Abavas) Velnala.               Foto: Andris Grīnbergs, 1999.


20. Aknīstes Velnala (jaunizdomāts nosaukums!). Atrodas Sēlijā, Jēkabpils rajonā, Aknīstes lauku teritorijā, ap 1 km no Aknīstes, Dienvidsusējas labā krasta pietekas Radžupes (21 km gara) lejtecē, kreisā krastā 200 m augšpus Kaļķucepļa mājām, stāvas nogāzes apakšdaļā, ap 2 m virs upes līmeņa. Alas garums 5 metri, lielākais griestu augstums tikai 1,2 metri, telpas platums līdz 5,1 m, pazemes platība 13 kvadrātmetri. Ala pirmsākumos varbūt ir bijusi dabiskas (sufozijas) izcelsmes, bet mākslīgi paplašināta laužot dolomītus, jo tuvumā atradies kaļķu ceplis. Kādreiz bija ļoti reti apmeklēta, bet 1990.gadu otrā pusē alas pieeja labiekārtota, pie ceļiem izvietotas norādes uz „Velnalu". Iespējams pirmā publikācija par alu ir Māra Kundziņa fotoalbūms "Latvijas upes" 1974.g., kur apskatāms tās fotoattēls. Nesen noskaidrots, ka t.s. Aknīstes Velnala apkārtnē zināma jau kopš 1920.gadiem, kad to apmeklējuši vietējie mazpulcēni (foto attēls glabājas vietējā muzejā). Velna alas nosaukums gan izdomāts 1990.gados - tā to bērni iesaukuši. Domājams, ka šī ala nebūtu uzskatāma par Velnalu, lai mākslīgi veidots nosaukums neieietos vēl plašāk apritē. Katrā ziņā sena kulta ala laikam jau tā nav. Pareizāk to būtu saukt par Kaļķucepļa alu vai Radžupes alu, kuras krastā tā atrodas.




Kaļķucepļa (Radžupes) ala pie Aknīstes.                     Foto: Andris Grīnbergs, 2006.

Ir vēl dažas alas Latvijā, par kurām ir nepārbaudītas pēdējo gadu ziņas, ka tās kaut kad kāds saucis par Velna alām, tomēr, iespējams, ka neviena no tām neliecina par senu kulta alu, bet gan par jaunlaiku „Velnalas" versiju, līdzīgi kā pēdējais minētais piemērs. Varbūt vienīgi izņēmums varētu būt Kalējala, par kuru kā Velnalu, rakstīts kalendārā „Daba un vēsture 2005" (S.Laime), un, kura kā iespējama - diezgan ticama kulta ala vēl būtu jāpēta. Visbeidzot jānorāda, ka ir atsevišķas vietas, par kurām kādreiz bija ziņas, ka tur bijusi Velnala, kā, piemēram, Skujenes kapos, kur nemaz nav cieto iežu, vai pie Abula, kur ir klintis, bet nav alu. Par šīm abām vietām nav iegūtas nekādas papildus liecības par alas kā tādas esamību, tā, ka domājams, tur Velnalas nekad nav bijušas.

Materiāls sagatavots 2008.gada aprīlī, par pamatu ņemot publikāciju:

Grīnbergs Andris. Velns dzīvo vismaz 19 vietās jeb Velna alas Latvijā. // Atmoda Atpūtai. - 1995g. 2.decembris, - 16. - 17.lpp.





Skatījumu skaits: 5969 | Reitings: 4.0/5

Meklēšana

Kalendārs

«  Decembris 2010  »
PrOTCPkSSv
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031

Ierakstu arhīvs

Mājas lapa pastāv

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Flag Counter Apmeklētāju statistika pa valstīm kopš 19.06.2015.