Pētījumu materiāli

Starp daudzajām Latvijas kulta alām vairākas izceļas ar savu īpašo nosaukumu - Upuralas. Ne vienam vien saskaroties pirmoreiz ar šādu vietas nosaukumu nāk prātā šaušalīgas nojausmas par upuriem, asiņainiem rituāliem un kas zina par ko vēl. Bet vai tiešām Upuralas ir tik upuriem bagātas? Drīzāk jau ne.
Kopumā ar šādu nosaukumu mums zināmas četras sufozijas procesos veidojušās alas, no kurām viena, diemžēl vairs nepastāv, jo ir jau pirms daudziem desmitiem gadu sabrukusi. Visas Upuralas atrodas Ziemeļvidzemē, tās ir aizsargājamas gan kā dabas objekti, gan kā senas kulta vietas - arheoloģijas pieminekļi.

Lielā Lībiešu Upurala

Pati populārākā Upurala, kas savulaik - 1970.gados neilgu laiku pabijusi arī Latvijas garākās alas statusā (līdz tika atklātas vēl garākas alas). Viena no kultūrvēsturiski visnozīmīgākajām un daudzveidīgākajām Latvijas alām.

Adrese: Vidzeme, Limbažu rajons, Salacgrīvas lauku teritorija (bij. Salacas pagasts), Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāts, Svētupes labajā krastā pie Kuiķuļiem.
Garums: 49 m (pēc citiem datiem - 46 m).
Atsegums pie alas: Vidusdevona sarkanais smilšakmens - 5 m augsts, nedaudz tālāk, pie upes - 10 m augsts.
Alas apstākļi: Bez avota, mitra. Alas galā bieži satek un sakrājas ūdens.
Plānojums: Galvenā līkumota eja ar paplašinājumiem un sašaurinājumiem, un vēl dažas samērā īsas sānejas.
Apmeklētība un gadu skaitļi alas sienās: Samērā bieži tūristu un dabas draugu apmeklēta. Alas sienā: MATIAS :A: BACH Ao 1664 - viens no vecākajiem datētajiem ierakstiem Latvijas klinšu un alu sienās. Netālu atrodami arī jaunāki ieraksti.
Pieejamība un labiekārtojums: Samērā viegli pieejama, alas priekšā ir Svētupes krasta malas nožogojums.
Pirmās ziņas par objektu: Baznīcu vizitāciju raksti 17. un 18.gadsimtā. 1822.gadā pazīstamais ārsts un etnogrāfs O.Hūns apmeklējis alu un atzīmējis, ka tajā ļaudis ziedo apģērba gabalus un maizi. Savukārt 1839.gadā alu apskatījis Tērbatas universitātes profesors Fr.Kruze un tajās atradis ziedotās "gaiļa spalvas un krāsotu vilnu". Viņš arī alu uzzīmējis.
Nozīmīgākā literatūra: skatīt tālāk - pie Mazās Upuralas apraksta.
Aizsargājams dabas objekts: Aizsargājams ģeoloģisks objekts kopš 1977.gada. Aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis - Lībiešu upuralas (ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr.175., 2001.gada 17.aprīlī: objekta Nr.115. // Latvijas Vēstnesis, 2001.g.24.aprīlis).
Aizsargājams vēstures piemineklis: Arheoloģijas piemineklis kopš 1967.gada
Kultūrvēsturiska informācija: 1972.gadā alu pētījuši G.Eniņš un V.Grāvītis, atklātas senās zīmes. Kopā ar Mazo Lībiešu Upuralu, kas atrodas turpat blakus ir arheoloģijas piemineklis, kur 1973.gadā arheologa Jura Urtāna vadībā tika veikti pētījumi. To rezultātā izpētīts līdz 0,85 m biezs kultūrslānis, atrasts liels daudzums dažādu senlietu, kā arī vēl citi seni ieraksti klinšu sienās. Lībiešu Upuralās bija pirmais petroglifu atklāšanas gadījums Latvijas klinšu un alu pētīšanas vēsturē. Šī pagaidām ir vienīgā vieta Latvijā, kur pie petroglifiem veiktos izrakumos atrastas senlietas. Vecos laikos rakstiskos avotos alai atrodams Bartolomeja alas nosaukums. Par Upuralu zināms nostāsts, kas vēstī, ka otrs alas gals nākot ārā pie Burtniekiem.

Lielā Lībiešu Upurala.                                                                         Foto: Dainis Ozols, 2004.

Citas ziņas: Populārs tūrisma objekts. Līdz pat 19.gadsimtam ieskaitot bijusi viena Lībiešu Upurala, bet nobrūkot griestiem alas priekšdaļā, izveidojušās divas alas - tādas kā tās ir tagad.

Mazā Lībiešu Upurala

Adrese: Vidzeme, Limbažu rajons, Salacgrīvas lauku teritorija (bij. Salacas pagasts), Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāts, Svētupes labajā krastā pie Kuiķuļiem, blakus Lielajai Lībiešu Upuralai.

Garums: 18,5 m.
Lielākais augstums: 1,8 m.
Lielākais platums: 2 m.
Platība: 15 kvm.

Atsegums pie alas: Vidusdevona sarkanais smilšakmens - ap 5 m augsts, nedaudz tālāk - ap 10 m augsts.
Alas apstākļi: Sausa, bez avota.
Plānojums: Viena gara eja ar nelieliem paplašinājumiem, bez sānu atzarojumiem. Griestos daudz dažāda garuma skursteņu. Ieeja viena - salīdzinoši ar pārējiem alas izmēriem - neliela: 0,6 m plata un 1 m augsta.
Alas dzīvnieku valsts: Ziemās mitinās sikspārņi.
Apmeklētība un gadu skaitļi alas sienās: Samērā bieži tūristu un dabas draugu apmeklēta. Alas sienā pats vecākais zināmais gada skaitlis kāds atrasts Latvijas klinšu un alu sienās - no 1642.gada. Netālu alas sienā vēl viens ļoti sens uzraksts - M BACH SALIS 1664 - arī tas ir viens no vecākajiem gadu skaitļiem, kas atrasts Latvijas alu un klinšu sienās. Šis pats gada skaitlis iegravēts arī Lielās Upuralas sienā. Mazajā Upuralā atrodami arī citi nozīmīga vecuma gadu skaitļi: 1872 un 1893.
Pieejamība un labiekārtojums: Samērā viegli pieejama, netālu no alas ir Svētupes krasta malas nožogojums.
Pirmās ziņas par objektu: Baznīcu vizitāciju raksti 17.un 18.gadsimtā. 1822.gadā pazīstamais ārsts un etnogrāfs O.Hūns apmeklējis alu un atzīmējis, ka tajā ļaudis ziedo apģērba gabalus un maizi. Savukārt 1839.gadā alu apskatījis Tērbatas universitātes profesors Fr.Kruze un tajās atradis ziedotās "gaiļa spalvas un krāsotu vilnu". Viņš arī alu uzzīmējis.

Nozīmīgākā literatūra:

1. minēta kā "veco Līvu Upurala Lielsalacē" // Baltijas Vēstnesis, 1892.g., 3.dec.N.275.;
2. Tomass A. un Tomass Ed. "Latvija" ilustrēta ģeogrāfijas chrestomātija (Rīgā, 1924.g.) - "Upurala Svētupes krastos", 98.lpp.;
3. Lancmanis Z. Latvijas alu saraksts. // Jaunākās Ziņās. - 1924.g. 1.oktobrī: "Ap 4 verstis augšpus Svētciema, Svētupes krastos, reti dziļas, slēpušies karos";
4. Melnalksnis A. ceļvedī "Vadonis pa dzimtenes kalniem un lejām" 1930.g., 42. 43.lpp: "Lībiešu upuralas un foto "Kuiķuļa klintis"";
5. Cukurs R. "Burtnieku ezers un tā upes" 1930.g., 56 lpp: "Seno Lībju Upuralas pie Kuiķuļiem, ap 40 m dziļas.";
6. Graudonis J., Urtāns V. Senatnes pēdās. R., 1961., 123.lpp: "Salacas baznīcas 1739.g. vizitācijas protokolā stāstīts par alu Svētupes līkumā iepretim kapsētai. Tur Bērtuļa dienā ļaudis ziedojuši naudu, prievītes, vilnu, gaļas karašas, ogles u.c."
7. Priednieks P. Latvijas alu saraksts Dabas un vēstures kalendārā 1968.gadam, 89.lpp.;
8. Eniņš G. Kur ir Latvijas dziļākās alas? // Lauku dzīve, 1972.g. Nr.11., 26-27.lpp.;
9. Eniņš G. Siguldas alas. // Zinātne un Tehnika, 1973.g.Nr.6. [18,5m gara].
10. Urtāns J. Negaidīti arheoloģiskie atklājumi alās. // Dabas un vēstures kalendārs 1976.gadam, 251 - 254 lpp.;
11. Eniņš G. Tepat Latvijā,1984.g.;
12. Pasaules Dabas fonda projekts 4568: Dabas aizsardzības plāns Latvijai, 1992.g., 67.lpp (G.Eniņš), kur teikts, ka ala ir 19,5 m gara un, ka Upuralas vizitāciju protokolos minētas jau 1641.gadā.;
13. Urtāns J. "Latvijas senās svētnīcas"1993.g., 43.-45.lpp.;
14. Eniņš G. // Latvijas Dabas enciklopēdijas 3.sējumā (1995.g.), 113.lpp; turpat krāsu fotoattēls un abu alu plāns; norādīta kartē Latvijas Dabas enciklopēdija. - 1998.g., 6.sēj., 138.lpp.;
15. Urtāns J. Svētupes Lībiešu Upuralas arheoloģiskās izpētes rezultāti. // Lībiešu gadagrāmata 2000. Lībiešu krasts 2000.g.;
16. Urtāns J. Arheoloģiskie atklājumi alās. Tava labākā grāmata par Latviju, 6.grāmata, 2001.g., 44.-47.lpp.;
17. Urtāns J. Cult Caves of Latvia. // 3^rd Stone 34, April-June, 1999, 11.-14.p.
18. Urtāns J. Kā tika pētītas Lībiešu Upuralas // Kakao laiks, 2001.g.februāris, Nr.7. [Rīgas Skolēnu pils informatīvais izdevums].
19. Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem // Latvijas Vēstnesis, 2001.g.24.aprīlis: objekta Nr.115.
20. Kā Lībiešu Upuralas pie Svētupes - atzīmētas kartē un sniegts īss apraksts - bukletā "Saule riet visur, bet tā tikai Limbažu rajonā" - Karte tūristiem, 2002.g.
21. Eniņš G. Alas Latvijā. // Zvaigzne ABC. - 2004.g. - 42.-45., 74.-75.lpp.

Aizsargājams dabas objekts: Aizsargājams ģeoloģisks objekts kopš 1977.gada. Aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis - Lībiešu upuralas (ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr.175., 2001.gada 17.aprīlī: objekta Nr.115. // Latvijas Vēstnesis, 2001.g.24.aprīlis).
Aizsargājams vēstures piemineklis: Arheoloģijas piemineklis kopš 1967.gada.
Kultūrvēsturiska informācija: 1972.gadā alu pētījuši G.Eniņš un V.Grāvītis, atklātas senās zīmes. Mazā Lībiešu Upurala un arī Lielā Upurala, kas atrodas turpat blakus, ir arheoloģijas pieminekļi, kuros 1973.gadā arheologa Jura Urtāna vadībā tika veikti pētījumi. To rezultātā atrasts liels daudzums dažādu senlietu, kā arī vēl citi seni ieraksti alu sienās. Šeit bija pirmais senrakstu atklāšanas gadījums Latvijas klinšu un alu pētīšanas vēsturē. Šī pagaidām ir vienīgā vieta Latvijā, kur pie senrakstiem veiktos izrakumos atrastas senlietas. Vecos laikos rakstiskos avotos alai atrodams Bartolomeja alas nosaukums. Mazās Lībiešu Upuralas abās sienās vairākās vietās atrodas petroglifi un ļoti veci - 17.gadsimta - gadu skaitļi, tai skaitā vecākais Latvijas gada skaitlis no 1642.gada.

Petroglifi un 1664.gada ieraksts Mazās Upuralas sienā.                       Foto: Dainis Ozols, 2001.

Citas ziņas: Populārs tūrisma objekts. Līdz pat 19.gadsimtam ieskaitot bijusi viena Lībiešu Upurala, bet nobrūkot griestiem alas priekšdaļā, izveidojušās divas alas - tādas kā tās ir tagad.

Skaņkalnes Upurala

Adrese: Vidzeme, Valmieras rajons, Skaņkalnes pagasts, Salacas kreisajā krastā lejpus Mazsalacas dzelzceļa tilta, zem Lībju (Lībiešu, Skaņkalnes) pilskalna, tā nogāzē pret upi, iepretī Mazsalacai.

Garums: 10,7 m.
Lielākais augstums: 4 m.
Lielākais platums: 4,2 m.
Platība: 17,5 kvm.

Atsegums pie alas: Vidusdevona Burtnieku svītas sarkanais smilšakmens - ap 3 m augsts, 32 m garš.
Alas apstākļi: Sausa, bez avota.
Plānojums: Galvenā ala ar vienu plašu ieeju (platums 3,1 m, augstums 2,3 m). Alas grīda ar lēzenu kritumu uz iekšpusi.
Alas dzīvnieku valsts: Ziemo sikspārņi.
Apmeklētība un gadu skaitļi alas sienās: Bieži apmeklēta. Kādā atsegumā lejpus alas - 1818.
Pieejamība un labiekārtojums: Viegli pieejama. Tuvu apdzīvotās vietas, apmeklētāji te ir bieži. Labiekārtojuma nav.
Pirmās ziņas par objektu: Jau 1778.gadā aprakstīta vācu literatūrā, dots alas zīmējums (J.L.Bergers). J.L.Bergera zīmējums publicēts Jura Urtāna grāmatiņā "Ziemeļvidzemes pilskalni"1991.g.

Nozīmīgākā literatūra:

1. Štāls Art. Mūsu dzimtenes senatnes un kultūras pieminekļi. // Latvijas Saule, 1923.g.Nr.1., 22.lpp.: "F.Krūze apraksta Upuru alu pie Salaces, kurā ticis upurēts".
2. Minēta ceļvedī "Valmiera - Burtnieki - Mazsalaca" 1936.g.; sastādījis Reinis Cukurs, 95.lpp: "upurala zem pilskalna".
3. Lūkins O. ceļvedis "Seda - Burtnieku ezers - Salaca" 1963.g., 37.-38.lpp.
4. Priednieks P. Latvijas alu saraksts. // Dabas un vēstures kalendārā 1968.gadam, 90.lpp, Nr.126.
5. Ala aprakstīta 1972.gada ģeologu atskaitēs kā "Lībiešu ala";
6. Urtāns J. "Senās kulta alas Latvijā" // Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstis 1977.g. Nr.2.
7. Eniņš G. Tepat Latvijā. - R.,1984.g., 179.lpp;
8. Urtāns J. "Ziemeļvidzemes pilskalni", 1991.g. (tas pats publicēts "Lauku dzīvē"1987.g.Nr.7., 12.lpp);
9. Grīnbergs A. Ja uz alām, tad uz Mazsalacu. // Atmoda Atpūtai, 1993.g.9.oktobris, 15.lpp.;
10. Urtāns J. Arheoloģiskie atklājumi alās. // Tava labākā grāmata par Latviju, 6.grāmata, 2001.g., 44.-47.lpp., kurā teikts, ka "Mazsalacas Upuralā zem nobrukumu slāņa tika atklātas ogles un trauku lauskas.".

Aizsargājams dabas objekts: Aizsargājams ģeoloģijas (0,1 ha platībā, kopš 1977.gada) objekts. Ietilpst Salacas ielejas kompleksajā dabas liegumā. Ietilpst aizsargājamā ģeoloģiskajā un ģeomorfoloģiskajā dabas piemineklī - Bezdelīgu klintis un alas (ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr.175., 2001.gada 17.aprīlī: objekta Nr.193. // Latvijas Vēstnesis, 2001.g.24.aprīlis).
Aizsargājams vēstures piemineklis: Arheoloģijas piemineklis.
Kultūrvēsturiska informācija: Sena kulta vieta, kurā upurējuši lībieši. Atrastas rotātu trauku lauskas. 1977.gadā ieskaitīta kulta alu sarakstā (J.Urtāns, ZA vēstis 1977.g.Nr.2.). Par alu ir zināma teika, kas publicēta G. Eniņa grāmatā "Tepat Latvijā" 1984.g: "ka sensenos laikos pie tagadējās Skulberģu muižas klints sienā bijis avots ar sāļu ūdeni, senči to lietojuši sāls vietā. Bet tad kāds dzelzs vīrs avota tuvumā uzcēlis pili un ļaudīm atļāvis smelt avota ūdeni tikai par zināmu maksu. Par to ļaudis sūdzējušies un bēdājušies, un avots tad izsīcis - ietecējis upē viss sāļais ūdens, atstādams tanī vietā tikai pagraba izskatu. No tā tad izcēlies vārds Sālsace jeb Salaca."
Alas tuvumā esošie objekti: Virs alas Lībiešu pilskalns, Salacas krastā - vairāki smilšakmens atsegumi, Salacas pietekas Dambjupītes ielejā - atsegumi, alas, pagrabi, avoti.

Skaņkalnes Upurala Salacas krastā.                                         Foto: Andris Grīnbergs, 2007.

Skaņkalnes Upurala ir vienīgā no Latvijas Upuralām, kas piemērota tūristu apmeklējumiem, jo tā ir gan viegli pieejama, gan arī ekskursiju apmeklējumi tai nevar sagādāt lielu traucējumu. Ala ir apmeklētājiem samērā droša, gaiša, apskatāma bez papildus apgaismojuma, bez bailēm par apmaldīšanos pazemē. Pārējās šeit aprakstītās Upuralas ieteicams apmeklēt tikai zinoša speciālista klātbūtnē.

Dzelveskalna Upurala

Adrese: Vidzeme, Valmieras rajons, Skaņkalnes pagasts, Salacas kreisajā krastā zem Dzelveskalna. Bija viena no piecām Dzelveskalna alām. Sabrukusi laika posmā no 1968.līdz 1972.gadam.

Garums: ~ 8 m.
Lielākais augstums: ~ 8 m.
Lielākais platums: ~ 8 m.

Atsegums pie alas: Burtnieku svītas sarkanais smilšakmens - ap 8 - 10 m augsts.
Alas apstākļi: Ar avotu. Sabrukusi, nobrukumi.
Pirmās ziņas par objektu: Breicis Hermanis. Mazsalaca un apkārtnes daba [par Mazsalacas alām: "3 Eņģeļu alas", "Enģeļalas - nedziļas alas, kuras stāv netālu viena no otras Salacas krastā, kā trīsas māsas"] // Kultūras Vēstnesis. - 1923.g. Nr.2.- 4.;

Nozīmīgākā literatūra:

1. Lancmanis Z. Latvijas alu saraksts "Jaunākās Ziņās" 1924.g. 1.oktobrī: "2) Upurala tuvu Velna pagrabam".
2. Melnalksnis A. Ceļu gaitas dzimtenes apceļotājiem. // Kultūras vēstnesis, 1923.g.Nr.9/10, ["Upuru ala kādu kilometru lejāk no pilskalna"];
3. Melnalksnis A. Vadonis pa dzimtenes kalniem un lejām. 1930.g. ceļvedī, 77.lpp: foto "Upuru ala" [bilde izskatās apmēram pēc noapaļotas formas Eņģeļu alas], tekstā: "kreisā krastā - neliela ala".
4. Lūkins O. Seda - Burtnieku ezers - Salaca. - R.,1963.g.
5. Priednieks P. Latvijas alu saraksts. // Dabas un vēstures kalendārs 1968.gadam: 139. Upurala - Salacas kr.kr. zem Dzelves kalna.
6. Urtāns J. Senās kulta alas Latvijā. // Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstis 1977.g. Nr.2.; ieskaitīta kulta alu sarakstā.
7. Eniņš G. Tepat Latvijā. - R.,1984.g. 179.-182.lpp.

Aizsargājams dabas objekts: Ietilpst aizsargājamā ģeoloģiskajā un ģeomorfoloģiskajā dabas piemineklī - Dzelveskalna atsegumi un alas (ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr.175., 2001.gada 17.aprīlī: objekta Nr.194. // Latvijas Vēstnesis, 2001.g.24.aprīlis).
Kultūrvēsturiska informācija: 1977.g. (J.Urtāns) ieskaitīta kulta alu sarakstā.
Alas tuvumā esošie objekti: Dzelveskalna smilšakmens atsegumi ar četrām alām un vairākiem avotiem.
Citas ziņas: Pēc 1963.gadā izdotā O.Lūkina ceļveža "Seda - Burtnieku ezers - Salaca", ziņām ala bijusi ap 8 - 10 m dziļa, plata un augsta.
Raksta autors priecātos, ja atsauktos lasītāji, kam būtu kādi veci (1960.gadu un senāki) Upuralu fotoattēli, vai kādas citas šeit neminētas ziņas par šīm senajām kulta alām! Apkoposim mūsu vēstures materiālus!