Latvijas Petroglifu centrs

Rakstu katalogs


Sākums » Raksti » A.Grīnberga raksti

Visiem grieza kokā krustus (2010.g.)
Visiem grieza kokā krustus
Izzūdoša tradīcija Ziemeļaustrumu Vidzemē

Mg.hist. Andris Grīnbergs, autora foto.

Jau kopš senseniem laikiem Vidzemes ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā bijusi tradīcija, ka bēru gājiens ceļā no mājām uz kapiem pie kāda konkrēta koka apstājas un kāds no aizgājēja tuvākajiem radiniekiem iegriež stumbrā krustiņu. Tas tādēļ, lai mirušais nenāk atpakaļ, netraucē mājiniekus, nesauc vēl kādu sev līdzi.

Tā kā šī tradīcija ir ļoti privāta, saistīta ar tuva cilvēka zaudējumu, ar viņa izvadīšanu pēdējā gaitā, cilvēki, kas zina par to vai pat piedalījušies šādā notikumā, ne kādreiz, ne arī mūsdienās nereti par to plaši nevēlas runāt. Viens ir tas, ka tā sanāk atsaukt atmiņā kāda tuvinieka bēres, otrs – ka daļa no tradīcijas kādreizējiem lietotājiem kautrējas par šādu it kā pagānisku senču tradīciju praktizēšanu, un trešais – ka joprojām šāds rituāls tiek uztverts ar bijību. Vēl nesen Madonas pusē uzklausīts stāsts par to, ka kādās bērēs kāds neizpildīja aizgājēja gribu un neiegrieza krustu kokā, un pēc kāda neilga laika sanāca, ka pats aizgāja pie senčiem. Sagadīšanās vai nolemtība – kas to lai zina?

Daudz ziņu vecos rakstos

Par šo seno tradīciju Latvijā diezgan daudz informācijas var atrast rakstos. Piemēram, P.Šmita apkopotajos „Latviešu tautas ticējumos”. Viens no viņa savulaik piefiksētajiem stāstījumiem lasāms 1.sējumā, 140.lpp.: "2294. "Mežā zināmā vietā apstājās ar visu līķi un iecirta vai iegrieza kādā kokā ceļmalā krusta zīmi. Ja veda sievietes līķi, tad pie krusta zīmes vēl piesita ar nagliņu mazu no lupatiņām vai bantītēm taisītu pušķīti. Krustu tādēļ iecirta, lai miroņa gars, uz savu māju atpakaļ nākot, pie krusta grieztos atpakaļ, jo gars nevarot krustam tikt gaŗām." Sams, Lejasciems."
 Arī dabas pētnieki jau 1920. un 1930.gados pierakstījuši daudz interesanta par krusta kokiem. Piemēram, ievērojamais dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis publicējis visvecāko pašlaik zināmo krustu kokiem speciāli veltīto rakstu "Krusta priedes", kas lasāms 1926.gadā žurnālā "Latvijas Saule". Šajā rakstā sniegtas nozīmīgas ziņas par kādreiz Liezērē bijušu krusta koku: „Tā ir priede, kas atrodas 1/2 klm no Liezeres Ozolu aptiekas. Šī krusta priede labi paveca, divi žuburiem. Vienu žuburu auka dažus gadus atpakaļ nolauzusi. Paraša, līķus vedot, griezt te krustus, sākusies 40-50 gadus atpakaļ. Koka apakšdaļa sarepējusi no griešanas. Bijušas pieliktas pat trepes, lai augstāki varētu griezt. Trepes kara laikā sacirstas malkā. Par to pašu priedi Līves skolotājs J.Seksnitis sniedza papildus ziņas - ka tā atrodoties starp aptieku un Rustaniem ceļmalā un saucot par "krustu priedi".".

Atmiņas saklausāmas vēl tagad

Lai arī varētu domāt, ka tradīcija jau zudusi sen, tomēr pagastos, kur tradīcija piekopta, vēl var saklausīt stāstījumus par to un par zudušajiem krusta kokiem. Tā piemēram, 2002.gada jūnijā, Liezērē uzklausīju kādu ap 70.gadus vecu vīru no Liezēres pagasta Kaupiņēniem. Viņš zināja jau sen kā nokaltušo un nozāģēto krusta priedi pie ceļa uz Salnas krogu: "Pie priedes kādreiz bijuši veci kapi. Grieza braucot uz Līderes un Liezēres kapiem, kad brauca garām uz kapiem, obligāti! Visiem grieza vienādus krustus. Simtiem tur bija. Nebija vietas, kāpa ar trepēm augšā un grieza. Cilvēki arī fotografējās pie priedes. Priede bija ļoti veca, nokalta."
Par šo pašu sen jau nozāģēto krusta priedi izdevās iegūt ziņas pat patālu prom no tās bijušās vietas. Laimonis Kiršteins (dz.1932.g.), Cēsu rajona Inešu pagasta Strautiņos 2002.gada vasarā atcerējās, kā bērēs braucot uz Liezēres kapiem, pats krustu grieza ap 1947.gadu (tolaik bija pusaudzis): "Divi vecāki vīri pacēla un tad es tur iegriezu krustu. Zemāk nebija vietas, kur iegriezt. Priede auga Līderes - Liezēres vecā ceļa malā, pašā vecā ceļa malā, kreisā pusē, kad pabrauc Salnas krogam garām, klajā laukā. Kad ar līķi brauca garām tai priedei, tad grieza. Krusti bija pāri simtam. Augstu vajadzējis griezt, jo zemāk jau viss bijis sagriezts... Uz kapiem vienmēr brauca caur Līdēri, lai brauktu Krusta priedei garām. Veči pie priedes iedzēra pa šņabītim un tad brauca tālāk. Krustu grieza ar nazīti, pirksta platumā, mizā līdz koksnei. 1960.gadu vidū tur tā vēl darīts, un it kā mežniecība to priedi novāca.”

Meklējam tradīcijas pēdas Alūksnes pusē

Interesanti, ka krusta koku tradīcija Latvijā un Igaunijā ir bijusi izplatīta diezgan lielā teritorijā, bet laika gaitā tā ir pamazām zudusi un Ziemeļvidzemē laika gaitā ir izveidojies pārrāvums. Šī senā tradīcija vēl nesen lietota Madonas apkārtnē – Liezēres pagastā un ap Gulbeni, bet bijušā Alūksnes rajonā tā jau iznīkusi. Turpretim turpat pāri robežai, ap 10 – 15 km no Gaujienas un Apes uz ziemeļiem, šī krusta koku tradīcija Igaunijas dienvidaustrumu daļā vēl dzīva joprojām un tiek regulāri praktizēta.
Cik sen tradīcija beigusies Alūksnes pusē? Iespējams – jau diezgan sen. Esmu lasījis dažādus seminārus par dabas un kultūras mantojumu Ziemeļvidzemē un apjautājot auditoriju secinājis, ka pat sabiedriski aktīvi un savu pagastu vai novadu zinoši cilvēki, kādi parasti ir ģeogrāfijas un vēstures skolotāji, bibliotekāri un novadpētnieki, diemžēl ne vienmēr zina, ka šāda krusta koku tradīcija vispār bijusi. Ja arī zina vai ir ko dzirdējuši par to, tad tik un tā nezina vietas, kur Alūksnes pusē tā kādreiz vai vēl nesen būtu norisinājusies. Tas liecina, ka krusta koku tradīcija šajā apvidū ir izbeigusies un bijušā Alūksnes rajona pagastos dzīvojošie vecākie ļaudis vairs neatceras par šādiem rituāliem un droši vien dabā nav vairs saglabājušies arī paši koki, kuros kādreiz griezti krusti. Bet varbūt tomēr tautā saglabājušās kādas atmiņas par aizgājušiem laikiem un šo bēru tradīciju? Varbūt vēl kaut kur ceļmalā aug veca priede vai bērzs ar stumbrā samanāmu iegrieztu krustu?

Vairs tikai dažviet dzīva tradīcija

Visvairāk šādi krusta koki mūsdienās Latvijā ir vēl apskatāmi pagastos ap Gulbeni. Dažviet ir atsevišķi stāvoši – vientuļi koki, kuros saskatāmi viens vai vairāki iegriezti krusti. Citviet, piemēram, Ušuru ezera tuvumā, vairāki krusta koki vēl aug gar ceļu uz kapiem. Vēl citviet, piemēram, Krapas un Staru ciemu tuvumā ir saglabājušās veselas birzis ar krusta kokiem. Staros krusti griezti pārsvarā bērzos un eglēs, Krapā – priedēs un eglēs, bet savukārt Beļavas pusē – priedēs un apsēs.
Arī Smiltenes apkārtnē kādreiz bijuši daudzi krusta koki, pārsvarā – priedes, retāk bērzi. Dažas no tām vēl saglabājušās līdz mūsdienām, kaut arī kādreiz stumbros grieztie krusti aizauguši un rētu vietas tik tikko samanāmas. Piemēram, tā ir priedēs pie Palsmanes kapsētas, arī Vīriņu krusta priedē pie Smiltenes – Valkas šosejas.
Savukārt bijušā Madonas rajona teritorijā šobrīd aug vairs tikai viena – Gustapkalna krusta priede Mēdzūlā, kuras stumbrā iegriezti vismaz 14 krusti, no kuriem jaunākie griezti vēl samērā nesen. Turpat Liezēres pagastā, Vecpiebalgas – Liezēres ceļa malā līdz 2004.gada septembrim auga Sīļu Krusta bērzs, kurā bija iegriezti vairāk nekā 30 krusti, bet tagad no vēja nolauztā koka atlicis vairs tikai celms. Šajā bērzā pēdējais krusts griezts 2003.gadā, kas kāds liezērietis vests garām glabāt uz Vecpiebalgas kapiem.
Daudzviet Latvijā ir vēl arī citādi koki ar iegrieztiem krustiem, bet tie saistīti ar dažādiem nelaimes gadījumiem konkrētā vietā. Tie nošķirami no Vidzemē izplatītās krusta koku tradīcijas, kas saistīta ar bēru norisi un veļu kultu. Ja izlasot rakstu vēlaties sniegt savas atmiņas vai kādas citas ziņas par šo kultūrvēsturisko tradīciju, rakstiet uz e-pastu: petroglifi@inbox.lv. Apkoposim, iespējams, pēdējās liecības par vēsturē aizejošo tradīciju.


Krapas Krusta priede Gulbenes novadā.


Liezēres Sīļu krusta bērza paliekas 2005.gadā.

Raksta pirmpublicējums bija lasāms laikrakstā "Kultūras forums" 2010.g.8.oktobrī.
Kategorija: A.Grīnberga raksti | Pievienoja: Eksperts (04.03.2011)
Skatījumu skaits: 2574 | Reitings: 4.0/4
Komentāru kopskaits: 0

Vārds *:
Email *:
Kods *:

Meklēšana

Mājas lapa pastāv

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Flag Counter Apmeklētāju statistika pa valstīm kopš 19.06.2015.