Vai Papes ezerā ir milzīgs dižakmens? (2009.g.) - A.Grīnberga raksti -  - Rakstu katalogs

Vispirms bija nostāsti – jau labi sen saklausīti, kaut kur arī lasīti, proti, Papes ezerā esot ļoti liels akmens, turklāt uz tā pat esot kādi seni iekalumi. Varbūt tas ir vēl nezināms dižakmens, varbūt robežakmens vai kāds cits vēsturisks akmens?

Kā jau ierasts, liela daļa meklējumu sākas ar cilvēku aptaujāšanu un zinātāju meklēšanu. Arī te – Liepājas rajona Nīcas un Rucavas pagastā, Papes ezera apkārtnē. Un no vietējiem iedzīvotājiem ievāktās ziņas, izrādās, ir ļoti dažādas. Vieni saka, ka liels akmens ir ezera dienvidu galā, citi – ka pilnīgi pretēji, pavisam otrā pusē, kaut kur ezera ziemeļaustrumos. Tā kā norādītās vietas šķir kilometri, runa noteikti nav par vienu un to pašu akmeni. Līdz ar to galvenais, kas jānoskaidro, vai gan viens, gan otrs akmens ir pietiekami liels, lai būtu uzskatāms par dižakmeni (kaut vai vismaz vietējas nozīmes), un vai uz kāda no šiem akmeņiem ir vēsturisks iekalums.

Interesants ezers un apkārtne

Kopumā Papes ezera (senos laikos tas it kā saukts arī par Svēto ezeru) apkārtne ir ļoti akmeņaina. Īpaši daudz akmeņu ir gar ezera austrumu krastu, kur zināmi arī daudzi izmēros lieli akmeņi un pat dižakmeņi. Tur ir Bātupšķu, Birzzemju, Ezerpesu un citi ievērojami akmeņi, taču tie visi ir sauszemē – gan tuvu ezera krastam, gan patālāk no tā.

Kāds īsti ir Papes ezers bioloģiskās daudzveidības ziņā – to vislabāk zina putnu pētnieki ornitologi. Viņiem šis seklais, niedrēm aizaugušais ezers ir viena no izcilākajām putnu novērošanas vietām Latvijā.

Pirmie meklējumi – ezera dienvidu galā

Vispirms dodamies uz ezera dienvidu galu. Tur, austrumu krastā, apmeklējam dažus citus, jau iepriekš zināmus, dabas un vēstures pētnieku kādreiz pētītus akmeņus, apzinām arī nelielu robežakmeni Brušvītu zemesragā un pavērojam, kā savvaļas zirgu bars nāk pie ezera padzerties. Tad sākam lūkot pēc dižakmens ezerā.

Lankuču līcī, no Brušvītu rēves raga krasta skatoties tālumā, var redzēt dažus akmeņus – viens izskatās diezgan liels. Taču līdz tam ir aptuveni kilometrs. Jāatrod tuvāks krasta stūris, no kura varētu mēģināt aizbrist vai aizpeldēt.

Mēģinām piekļūt tuvāk no citas puses, un izrādās, ka līdz akmenim jābrien vien kādi 300 metri. Jābrien, jo ezers nav dziļš, – peldēt pa nepilnu metru dziļu ūdeni nav lielas jēgas, bet laivas šoreiz mums nav. Kad lēnām tuvojamies akmenim, to cits pēc cita pamet jūras kraukļi, kas akmens plakano muguru izvēlējušies par pulcēšanās vietu. Tomēr brišana pa ezeru nav nemaz tik viegla. Ezera gultne ir dūņaina, kājās duras ūdenszāļu un niedru stublāji. Traucē arī lielāki un mazāki noglumējuši zemūdens akmeņi ar asām malām, asi gliemežvāki un sazin kas vēl. Ezera dziļums šeit lielākoties ap metru vai pat mazāk. Arvien tālāk no krastiem un niedrājiem, tuvojoties akmenim, arvien jūtamāk izbaudāmi arī vēja radītie viļņi. Pie paša akmens ezers ir tā kā mazliet dziļāks – jau 1,2 un 1,3 metri...

Akmens Lankuču līcī, izrādās, ir dižakmens. Izmēri – visai iespaidīgi, pēc tilpuma tas noteikti pārsniedz vietējas nozīmes dižakmens rādītājus. Akmens garums ir 5,8 m, platums – 4 m, augstums – 1,5 m, no tiem 1 m gan slēpjas zem ūdens. Lankuču dižakmens (nosaukumu dodam pēc līča, kurā tas atrodas) tilpums ir aptuveni 17 m³. Iespējams, ka, ezera zemūdens straumēm un viļņiem izskalojot kādu iedzelmi pie akmens, tas var būt vēl grūtāk pieejams un izmēru ziņā izrādīties arī mazliet augstāks vai kādā citā dimensijā lielāks. Diemžēl nekādi iekalumi uz šā akmens nav saskatāmi, tikai jūras kraukļu atstātu asaku kaudzes un brangs, pusapēsts un saulē mazliet jau pažuvis plaudis. Smukas zivis dzīvo ezerā!

Meklējot otru dižakmeni

Uz Papes ezera ziemeļgalu – meklēt otru lielo akmeni – dodamies nākamajā dienā. Cerības, šķiet, ir mazākas, jo nez vai vienā ezerā būs vēl otrs dižakmens, tomēr ziņas ir jāpārbauda. Sazvanoties ar zinātāju, gan īsti netieku skaidrībā, kā akmeni varētu atrast, nav pat skaidri zināms, vai tas ir ezerā, ezera niedrājos vai vispār krastā. Te jāteic, ka pašiem pārmeklēt ezera piekrasti ir visai grūti. Visapkārt ezeram plešas augsti niedrāji, kuros nav taku, arī pārskatāmība nav tālāka par metru. Tādēļ sarunājam tikšanos, lai kopīgiem spēkiem mēģinātu akmeni atrast. Taču zinātāju tikšanās vietā atved un mūsu rīcībā nodod... galīgi piedzērušos! Pārvietoties vīram grūti, bet akmeni viņš rādīšot gan, un tas «esot vismaz 6 m liels visos virzienos»!

Sēdinām vietējo vīru mašīnā, braucam pa reti lietotiem ceļiem uz ezeru un dodamies niedrājos – tieši uz akmeni. Brienam ilgi, bet visapkārt tikai niedres, ezeru nemaz neredz. Pēc kādas pusstundas tomēr ieraugām ūdens malu, niedres visapkārt, bet priekšā viļņojas Papes ezers. Kur akmens? Tepat kaut kur esot jābūt. Jāsagatavojas atkal brišanai. Arī mūsu ceļa rādītājs klupdams krizdams velk bikses nost un dodas ezerā. Pēc pirmajiem 20 metriem viņš gan ieveļas ezerā kā gultā. Izķepurojies saka, ka «mobilo pazaudējis» un vēl dažus stiprus vārdus. Arī to, ka akmenim tepat aiz tuvējām niedrēm jābūt, bet – meklējiet to paši.

Tomēr viss beidzās laimīgi. Vīrs savu tālruni no ezera izvilka, pēc pusstundas tas sāka pat darboties, bet akmens – tiešām bija 100 m tālāk aiz vēl vienas niedru audzes, ezera līča vidusdaļā. Tiesa gan, tas nebija tik milzīgs, kā piesolīts, tomēr pēc izmēriem – arī dižakmens. Tā kā tas atrodas Veitu līcī, aptuveni 300 m no ezera austrumu krasta, to nosaucam par Veitu dižakmeni. 150 m no akmens atrodas pussala, uz kuras samanāms pussabrucis putnu novērošanas tornītis. Turpat arī pieved sen veidota, laika gaitā sabrukusi laipu taka. Veitu dižakmens ir 4,7 m garš, 3,5 m plats un līdz 1,6 m augsts. Virsūdens daļas augstums – tikai 0,7 metri; ūdens vidējais dziļums ap akmeni ir aptuveni metrs, vietām pat vairāk, tā ka interesentiem piekļūšana sarežģīta. Akmens tilpums – apmēram 13 m³, kas to pārliecinoši ierindo dižakmens statusā. Nekādus iekalumus arī uz šā dižakmens gan saskatīt neizdevās.

Varbūt Papes ezerā ir vēl kāds dižakmens? Varbūt tam nezināmajam ir tie iekalumi, par kuriem klīst leģenda? Bet var jau būt, ka tautā ir sajaukts Papes un Liepājas ezers, kurā līdz 1841. gadam atradies milzīgais Pērkona akmens, kas nu jau saspridzināts un izlietots ceļu būves vajadzībām. Daži pētnieki domā, ka Pērkona akmens varētu būt bijis pat vislielākais akmens Latvijā. Lai vai kas Papes ezerā vēl kādreiz atrastos, skaidrs, ka Latvijas Petroglifu centra akmeņu pētniecības ekspedīcijas laikā divās 2008. gada augusta beigu dienās, kas pavadītas ezerā un pie tā, izdevās apzināt divus līdz šim nezināmus dižakmeņus.

Rakstu katalogs