Latvijas Petroglifu centrs

Rakstu katalogs


Sākums » Raksti » A.Grīnberga raksti

Izmirusi tūkstošgadīga biškopības tradīcija (2010.g.)
Izmirusi tūkstošgadīga biškopības tradīcija

Mg.hist. Andris Grīnbergs, autora foto.

Kultūras mantojums ir daudzveidīgs un bieži vien saistīts ar dabu, ar kokiem. Šoreiz apraksts tieši par šādu mantojuma formu – par īpašiem kokiem un senu biškopības paņēmienu, kura pašas pēdējās paliekas vēl vietām Latvijā samanāmas.

Jau Livonijas Indriķa hronikā, kas ir senākais Latvijas teritorijā sarakstītais vēstures materiāls, rakstīts, ka 1212.gadā Autīnes latgaļi (Cēsu apkārtnē) sagājuši naidā ar vāciešiem par tīrumiem un bišu kokiem. Tātad jau tolaik kā īpaša vērtība tika atzīmēti bišu koki jeb dores koki, jo senākais biškopības paņēmiens bija veidot mākslīgus dobumus jeb dores kokos, un tad no tiem ievākt bišu sagādātos labumus. Tātad tāds jau bija 13.gadsimtā, un domājams, šis biškopības veids jau tad bija gadsimtiem ierasts. Līdz ar to nebūs pārspīlēti norādīt, ka apraksts ir ne vien par gadu simtiem senu biškopības tradīciju, bet par tūkstošgadīgu.
Vēlākos gadsimtos dažādos vēstures avotos atrodamas ziņas par lielu skaitu bišu koku dažādos Latvijas novados. Dores kokos veidotas daudzus gadsimtus, bet 19.gadsimtā šī tradīcija pamazām zūd, jo biškopji par daudz praktiskākiem atzīst citus veidus kā kopt bites – pārsvarā stropos, kas izvietoti uz zemes. Laika gaitā kā pārejas paņēmiens starp dorēm un stropiem uz zemes, daudzos apvidos lietoti arī stropi, kas iekārti kokos, un, kurus bieži saukuši par auļiem. Savulaik senos biškopības paņēmienus detalizēti pētījis un aprakstījis baltvācu mācītājs, etnogrāfijas un vēstures pētnieks Augusts Bīlenšteins (1826-1907), un viņa vāktais materiāls atrodams grāmatas „Latviešu koka celtnes” nodaļā „Bišu stropi”.

Kā atpazīt dori kokā?

Senā biškopības veida - dores būtība ir mākslīgi veidots, parasti garenisks dobums koka stumbrā. Visbiežāk šādas dores veidotas 2 – 4 m augstumā, bet dažkārt arī augstāk, un retu reizi ir gadījumi, ka arī zemāk. Parasti dores veidotas ne pārāk tuvu zemei, lai dzīvniekiem (kādreiz īpaši – lāčiem) būtu grūtāk piekļūt bitēm. Arī zagļiem dore grūtāk aizsniedzama, ja tā augstu kokā. Dažkārt vienā labā bišu kokā ieveidotas pat vairākas dores – stumbrā viena virs otras ar nelielām atstarpēm. Piemēram, Dundagas pagasta Kaziņu dores priedē, kas gājusi bojā 2010.gada 8.augusta vētrā, bija trīs dores.
Mūsdienās dores vietas atpazīstamas kā gareniski dobumi koku stumbrā, kas pamazām aizaug. Tukšās dores viegli atpazīt no dabīgiem dobumiem, ja ieskatās tajās. Iekšpuse dorei ir izcirsta, mākslīgi apdarinātām sienām, kurās nereti atrodamas vēl plauktu vietas vai kādi citi dores iekārtojuma elementi. Parasti dores veidotas koku dienvidu pusē, lai tās vairāk apspīdētu saule.


Vēl bišu apdzīvota dore Irbīšu dižpriedē.

Zīmes pie un iekš dorēm

Dores bija liela vērtība – to liecina vēstures dokumenti. Taču arī pašas dores bieži vien to apstiprina. Zināms, ka senāk bišu koki tika atzīmēti ar īpašumzīmēm (citkārt sauktām par mājas zīmēm). Tās bija redzamas pie dores uz ārpuses elementiem (valnas) vai arī iegrieztas uz koka stumbra virs vai zem dores. Šādas īpašumzīmes aprakstījis arī A.Bīlenšteins. Bet retos gadījumos vēl mūsdienās apskatot senās dores mēs varam atrast dažādas zīmes dores iekšpusē, parasti gala sienā. Tās nav īpašumzīmes, jo tās dores apdzīvotības gadījumā nav redzamas. Dores iekšpusē atrodamās ir aizsargzīmes. Tās iegriezuši bišu saimnieki, tā domādami dori un tās saimi pasargāt no dažādiem zagļiem un negadījumiem. Visbiežāk dores iekšpusē atrodami slīpie krusti, ļoti reti – citas zīmes. Unikāls gadījums – Dundagas pagasta Kārklu Dores priedē dores gala sienā ar nazi nezināmos laikos ir iegriezti 24 trīsstūrīši. Ko tie nozīmē? Varbūt 24 bišu saimes, varbūt 24 gadi? Kas to lai zina? Otrā Kārklu Dores priedē, kas atrodas tālu prom no mājām mežā – dores gala sienā arī iegrieztas zīmes, tai skaitā slīpais krusts. Lai vai kā, 2010.gada maija sākumā apmeklējot šo seno bišu koku, secinājām, ka varenā priede nesen 8 metru augstumā ir vēja nolauzta. Stumbrs ar dori un zīmēm iekšpusē vēl saglabājies, kaut arī trupe, dzeņi, mizgrauži un laika apstākļi jau dara savu. Būtu lietderīgi priedes atlikumu nozāģēt un unikālo dori ar zīmēm iekšpusē nogādāt kādā muzejā!


Unikālas zīmes – 24 trīsstūrīši Kārklu Dores priedē.

Lietotas vēl 20.gadsimtā

Mūsdienās kokos vēl atrodamās dores ir pagājušo gadsimtu biškopības liecinieces. Vecos dižkokos, kuru mūžs jau iegājis otrā, trešā un ceturtā gadu simtā, ik pa vietai dažādos Latvijas novados vēl atrodamas labāk un sliktāk saglabājušās senās dores. Nereti senās dores vietas, kas vairs netiek lietotas, kokam augot un briestot resnumā, pamazām aizaug. Savukārt jaunas doru vietas biškopji mūsdienās vairs neveido. Nav ziņu, ka dores kokos vairs kāds būtu taisījis 20.gadsimta otrā pusē. Kā vienas no pēdējām var atzīmēt divas izmēros lielas dores, kas zināmas Vidrižu pagasta Bīriņu tuvumā, un kuras izveidotas divos brašos ozolos vēl pagājušā gadsimta 30.un 40.gados. Kādreiz turpat blakus bijusi arī dores priede, kas gājusi jau bojā.

Vēstures liecības izzūd

Būtībā lielākā daļa seno bišu koku ar dorēm laika gaitā ir gājuši bojā. Dabā mūsdienās vēl atrodama vairs tikai neliela daļa šādu koku. Liela daļa no šiem kokiem sasnieguši sirmu vecumu un dižkoku statusu. Citi jau nokaltuši, citi jau nozāģēti vai vēju izgāzti. Šoruden sanāca apmeklēt Raušu Dores priedi Smiltenes novada Variņu pagastā. Priede atrodas Ķeņģu – Jaunpiebalgas ceļa malā, mežainā apvidū starp Launkalni, Jaunpiebalgu un Ranku. Varenā priede pasen nokaltusi, par ko liecina jau mizas trūkums stumbram. Tā kā bez mizas dižpriedei apkārtmērs ir 3,26 m, tad vēl dzīvai esot tas noteikti bijis vismaz 3,4 m. Vecās priedes stumbrā, 2,8 m no zemes redzams pusaizaudzis dores dobums. Savukārt ceļa pusē, 1,2 m no zemes stumbrā samanāms aizaudzis iegriezums, iespējams, krusta vieta. Kam par godu varētu būt priedē iegriezts krusts – kādam nelaimes gadījumam, kas te kādreiz noticis, vai arī tas ir senas bēru tradīcijas liecinieks? To laikam jau neviens vairs nepateiks, jo apvidus pie Raušu Dores priedes mūsdienās ir mežains un cilvēku tikpat kā neapdzīvots. Vairāku kilometru apkārtnē ir tikai dažas apdzīvotas viensētas, bet daudz ir māju drupu un pamatu.


Nokaltusī Raušu dores priede Smiltenes novadā.


Kaziņu dores priede savas dzīves pēdējā – 2010.gada pavasarī.

Raksta pirmpublicējums bija laikrakstā "Kultūras forums" 2010.g. 29.oktobrī.
Šeit tas ir precizēts un papildināts ar bojā gājušās Kaziņu dores priedes attēlu.

Kategorija: A.Grīnberga raksti | Pievienoja: Eksperts (04.03.2011)
Skatījumu skaits: 4852 | Reitings: 4.0/4
Komentāru kopskaits: 0

Vārds *:
Email *:
Kods *:

Meklēšana

Mājas lapa pastāv

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Flag Counter Apmeklētāju statistika pa valstīm kopš 19.06.2015.